Šādas pārdomas, protams, ir slimas dvēseles murgi, šādus meslus ar iztēli apveltīts cilvēks spiests maksāt par draudzēšanos ar Džonu Miežagraudu. Trulā cilvēka maksātie mesli ir daudz vienkāršāki un vieglāki. Tāds cilvēks piedzeras, līdz zaudē sajēgu. Tad viņš aizmieg dzērāja miegā un, ja arī sapņo, tad kaut ko neskaidru un izplūdušu. Bet intelektuālam cilvēkam Džons Miežagrauds sūta «baltās loģikas» nežēlīgi spilgtos siloģismus. Dzīvi un tās notikumus šāds cilvēks uzlūko ar vācu filozofa žultaino pesimismu. Viņš redz cauri visām ilūzijām. Viņš pārsver un atmet visas vērtības. Labais ir ļauns, patiesība ir krāpšana, un dzīve ir nerrastība. Raugoties no sava rāmā ārprātā augstienēm, viņš ar dieva viszinību dzīvi skata vienīgi ļaunu esam. Sieva, bērni, draugi — viņa loģikas spoži baltajā gaismā tie šķiet māņi un maldi. Viņš redz tiem cauri, domājas saskatām, cik tie vārgulīgi, nepilnīgi, zemiski un nicināmi. Viņu tie vairs nespēj apkrāpt. Tie ir nožēlojami sīki pašcildinātāji, tāpat kā citi sīkmanīši — viendienas mušiņas, kas nodanco savu stundu ilgo mūžiņu. Nekādas brīvestibas tie nepazīst. Tie ir akla gadījuma marionetes. Un viņš — gluži tāpat. To viņš apzinās. Tomēr ir kāda starpība. Viņš saskata, viņš saprot to. Un apjauš savu vienīgo brīvestību: viņš var izlemt savu nāves dienu. Tas viss nenāk par labu cilvēkam, kas taču radīts, lai dzīvotu, mīlētu un taptu mīlēts. Bet pašnāvība, vai nu aša, vai ilgstoša, vai nu strauja gāšanās bezdibenī, vai pakāpeniska, gadiem ilga aizplūšana nebūtībā, — tā ir cena, kādu sev kategoriski pieprasa Džons Miežagrauds. Neviens, kas draudzējies ar Džonu Mieža- graudu, nav ticis cauri bez šīs taisnīgās un neizbēgamas samaksas.
III NODAĻA
Man bija pieci gadi, kad es pirmo reizi piedzēros. Tveicīgā dienā man- tēvs ara tīrumā kādu pusjūdzi no mājas. Mājinieki maru sūtīja aiznest tēvam spainīti ar alu.
— Tikai pieraugi, neizšļakstini! — šķiroties viņi man piekodināja.
Cik atceros, tas bija tauku glabājamais spainītis — ar platāku augšdaļu un bez vāka. Man steberējot pa ceļu, alus šļācās pār malu un lija man uz kājām. Tā klinkādams, sāku prātot. Alu visi dikti augstu vērtē. Jādomā, ka brī- num garšīgs. Vai gan citādi mājās man nekad neļautu to nobaudīt? Ja lielie man neļauj ko darīt, tad vēlāk arvien izrādās, ka tas ir bijis kas ļoti patīkams. Tātad alus arī būs patīkams. Lielajiem var ticēt. Tie jau nu zina. Bez tam spainelis ir pārāk pilns. Alus šļakstās man uz kājām un izlaistās pa zemi. Kam laist mantu zudumā? Neviens jau nezinās, vai -es to ešmu izdzēris vai izlaistījis.
Biju vēl tik maziņš, ka man vajadzēja apsēsties un ievilkt spainīti sev klēpī, citādi netiku tam klāt. Vispirms es palūkoju putas. Jutos gaužām vīlies. Nekā patīkama nesagaršoju. Acīmredzot putas nav tās labās. Starp citu, garša tām bija pretīga. Tad atminējos redzējis, ka lielie pirms dzeršanas putas kausā atpūš nost. Es iegrūdu seju putās un iestrēbu pabiezo šķidrumu zem tām. Tas nu nepavisam nebija garšīgs. Es tomēr padzēros krietni. Tak jau lielie zina, citādi nedzertu. Cik daudz īsti izdzeru, par to grūti spriest, jo pats es biju sīciņš, spainis man klēpī liels un es strēbu no tā, elpu aizturējis un seju līdz ausīm iebāzis putās. Steigšus guldzināju alu tikpat kā riebīgas zāles — šķebinādamies un cenzdamies ātrāk tikt galā.
Atkal dodamies ceļā, es kratījos drebuļos un nospriedu, ka patīkamā garša laikam būs jūtama vēlāk. Garās pus- jūdzes laikā es vēl dažas reizes nobaudīju no spainīša, tiekdamies izjust cerēto labumu. Tad ar šausmām pamanīju, cik daudz alus trūkst spainītī, bet atcerējos redzējis, kā novadējušos alu atkal dabū putainu, paņēmu žagariņu un kūlu atlikumu tikām, kamēr putas pildīja spaineli līdz malām.
Tēvs nekā nepamanīja. Ardams izsviedrējies un izslāpis, viņš iztukšoja spaineli vienā rāvienā, atdeva man tukšo trauku un turpināja aršanu. Es centos klumhurot zirgiem līdzās. Atceros, ka pastreipuļoju un pakritu zirgiem zem pakaļkājām tieši spožo lemešu priekšā, bet tēvs tik sparīgi sarāva grožus, ka zirgi gandrīz vai uzsēdās man virsū. Vēlāk tēvs stāstīja, ka trūcis vēl kādas collas — un lemeši būtu uzšķērduši man vēderu. Kā pa miglu atminos, ka tēvs mani nesa uz rokām un noguldīja zem kokiem laukmalē, bet visa pasaule ap mani griezās un šūpojās, mani mocīja smags nelabums, kam klāt jaucās apziņa par šausmīgu apgrēkošanos.
Visu pēcpusdienu aizmidzis nogulēju zem kokiem, un, kad tēvs ap saules rietu mani pamodināja, tad, ar mokām pietrausies kājās, mājup gausi vilkās galīgi savārdzis puišelis. Mani māca gurdenums, smagās rokas un kājas vilka pie zemes, bet vēderā nemitīgi vibrēja tādas kā stīgas, kas sniedzās līdz pat rīklei un smadzenēm. Tā vajadzētu justies cilvēkam, kas ieņēmis indi. Un es jau arī biju saindējies.