Kā nekā izvilkām Viktoru uz klāja un, kad nu bijām nodabūjuši viņu lejā kubrikā, ārā no drēbēm un iekšā kojā, paši jutāmies galīgi salauzti. Tomēr mums ar Akselu gribējās vēl daudz ko apskatīt krastā — un prom mēs bijām, atstādami Viktoru krācam. Jocīgi gan, kā kuģa ļaudis — paši dūšīgi šņabdeguni — sprieda par Viktoru. Viņi neatzinīgi kratīja galvu un murkšķēja: «Nevajag dzert, ja nevar turēt.» Bet Viktors taču bija izveicīgs matrozis un pats lādzīgākais biedrs visā pūpē! īsts lieliska jūrnieka paraugs, biedri prata novērtēt viņa labās īpašības, cienīja un mīlēja viņu. Tomēr Džons Miežagrauds pārvērta viņu par trakojošu vājprāti. Tieši tāpēc arī pārējie dzērāji viņu uzlūkoja nicīgi. Matroži labi zina, ka dzērums — un jūrnieki allaž tempj bez sāta un gausa — dara tos trakus, tomēr tikai tādus mēreni trakus. Pārmērīgs trakums ir nievājama parādība, jo traucē pārējiem omulību un bieži vien beidzas ar traģēdiju. No viņu viedokļa mērens trakums ir dabiska parādība. Bet vai no visa cilvēku dzimuma viedokja neciešams nebūtu jebkurš trakums, liels vai mazs? Un kas gan visvairāk perina trakumu ikvienā pakāpē, ja ne Džons Miežagrauds?
Jāgriežas atpakaļ pie stāsta. Nobraukuši malā, mēs ar Akselu omulīgi ierīkojāmies kādā japāņu izpriecu namiņā, pārskatījām savus zilumus un, miermīlīgi cilādami glāzes, pārrunājām pēcpusdienas notikumus. Mums iepatikās šajā mierīgajā kaktiņā, un mēs paprasījām vēl otru porciju. Iegriezās kāds kuģabiedrs, un vēl daži kuģabiedri, un tā mēs rāmā garā iebaudījām vēl un vēl. Beidzot, kad tikko bijām pasūtījuši mūziku japāņu orķestrim un atskanēja instrumentu — samisenu un taiko — pirmie akordi, cauri papīra sienām no ielas sadzirdējām zvērisku bauro- šanu. Tūdaļ pazinām šo balsi. Vēl arvien rēkdams, mežonīgi vicinādams muskuļainās rokas, asinīm pieplūdušām acīm Viktors, nemeklēdams durvis, tieši caur trauslo sienu iebruka telpā. Viņš vēl arvien plosījās amoka lēkmē un alka pēc asinīm — vienalga, kāda cilvēka, ka tikai asinis. Orķestranti pajuka kur kurais un mēs tāpat. Metāmies ārā pa durvīm, lēcām cauri papīra sienām — ka tikai tiekam laukā.
Kad nu lokāls tādā veidā bija pa pausei sapostīts un mēs ar saimnieku vienojušies par atlīdzinājumu, pametām Viktoru turpat nesamaņā, ar komas stāvokļa simptomiem, un abi ar Akselu staigājām tālāk, raudzīdamies pēc mierīgākas dzertuves. Galvenā iela murdēja un ņudzēja kā ārprātā. Simtiem jūrnieku, līksmi plosīdamies, klaiņāja pa visām malām. T kā policijas priekšnieks nelielā polis- meņu skaita dēļ netika nekādā galā, kolonijas gubernators bija izsūtījis kuģu kapteiņiem rīkojumu, lai, saulei rietot, savāc visu apkalpi atpakaļ kuģos.
Ko! Paciest šitādu apiešanos! Tiklīdz šī vēsts izplatījās pa šoneriem, tie acumirklī iztukšojās. Visi matroži traucās krastā. Pat tie, kas ne domājuši nebija braukt malā, tagad steigšus lēca laivās. Gubernatora kļūmīgais rīkojums bija sacēlis īstu matrožu dumpi. Kopš saulrieta jau bija pagājušas pāris stundas, un vīri gaidīt gaidīja, lai tik kāds lūkojot ķerties klāt un vest šos atpakaļ kuģos, to šie gribot redzēt. Viņi plātīgi pastaigājās, izaicinādami varasvīrus, lai tak sūtot šos uz borta. Visblīvākais pūlis bija sapulcējies pretī gubernatora mājai, vīri auroja jūrnieku dziesmas, laida apkārt kantainās pudeles, lēkāja trakulīgo Virdžīnijas riņķadeju un dažādus Vecās pasaules dančus. Policisti, saaicinājuši kopā visas iespējamās rezerves, gaidīdami gubernatora pavēli, stāvēja šur un tur atsevišķās vientuļās grupiņās, taču gubernators bija pietiekami apdomīgs un tādu pavēli nedeva. Man šī sa- turnālija šķita vienkārši lieliska. Likās, ka atgriezušās senās spāņu iekarotāju dienas. Tā bija brīvestība, tā bija dēka. Un arī es tajā piedalījos, biju daļa no tās — brašs jūrasbraucējs citu brašu jūrasbraucēju pulkā te, starp šīm Japānas papīra mājelēm.
Gubernators tā arī neizdeva pavēli izklīdināt cilvēkus no ielām, un mēs ar Akselu klaiņājām no dzertuves uz dzertuvi. Pēc laiciņa uzsākām kādu delverību, un es, pats jau krietni apskurbis, pazaudēju viņu no acīm. Slendereju tālāk, iepazinos ar dažādiem cilvēkiem, dzēru vēl un vēl, kļuvu raibāks un raibāks. Atminos vēl — kaut kur sēdēju lokā kopā ar japāņu zvejniekiem, mūsu pašu flotiles laivu stūrmaņiem — kanakiem un kādu jaunu dāni — matrozi, kas tikko ieradies no Argentīnas, kur bijis kovbojs, un aizrautīgi jūsmoja par dažādu tautību paražām un rituāliem. Tālab mēs, lokā sēdēdami, pēc visiem japāņu ceremoniāla noteikumiem manierīgi sūcām sake — balganu, pliekanu, remdenu degvīnu — no plānām porcelāna tasītēm.
Tālāk vēl atceros dezertējušos jungas — divus puišus astoņpadsmit un divdesmit gadu vecumā, no angļu sīk- buržuāzijas ģimenēm; tie bija lauzuši līgumus un aizmu- kuši no mācību kuģiem katrs savā pasaules ostā, un nu abi nokļuvuši roņu mednieku šoneru matrožu pūpēs. Tie bija veselīgi puiši ar sārtiem vaigiem un skaidrām acīm, pavisam iesācēji, jauniņi, tāpat kā es, un mācījās spert pirmos soļus šajā vīru pasaulē. Bet viņi jutās kā vīri. Kas viņiem tāds pliekans sake, padod šurp lielās kantainās pudeles, nelikumīgā kārtā par jaunu pildītas ar šķidro uguni, kas liesmodama plūst pa dzīslām un iesveļ ugunsgrēkus galvās! Atminos, viņi dziedāja sērīgu dziesmiņu ar refrēnu:
So mazo zelta gredzenu Es sniedzu tev ar prieku, To valkā mātes piemiņai, Kad tālās jūrās brauksi!