Dziedādami puiši ritināja asaras — šie nepateicīgie bē- guļi, kas bija lauzuši savu māmuļu priecīgās sirdis, un es dziedāju līdz ar viņiem, tāpat birdinādams asaras, jūsmīgi veldzēdamies dziesmiņas sentimentālajā traģismā, pūlēdamies savā apmiglotajā prātā apkopot visu dzīves romantiku. Un vēl viena aina man sevišķi skaidri un spilgti iespiedusies atmiņā — pēc miglainajām atcerēm par to, kas noticis pirms tam, un galīgo neapziņas melnumu, kāds iestājās pēc tam. Mēs — dezertējušie jungas un es —, saķērušies rokās, šūpodamies stāvam zem zvaigžņotās debess. Visi dziedam jūrnieku dziesmas trakulīgo meldiju, bet viens puisis sēž zemē un raud, un mēs pārējie taktējam ritmu, vicinādami kantainās pudeles. No abiem ielas galiem līdz mums atplūst citu tālīnu koru atbalsis — tur tāpat dzied jūrnieku raupjās balsis; dzīve šķiet varena un skaista, pilna romantiskas jūsmas un trakulīga prieka.
Bet pēc tam, pēc apziņas aptumsuma posma, es atveru acis agrā rītausmā un ieraugu biklu japānieti, kas noliekusies pie manis. Tā ir ostas loča sieva, un es guļu šķērsām viņas mājas durvīm. Esmu nosalis un drebuļoju, mani māc paģiru nelabums. Jūtu, ka esmu ļoti plāni ģērbies. Ak, šie nelieši — šie izbēgušie jungas! Iemanījušies gan, kā mukt prom! Un aizmukdami paķēruši līdzi visu manu mantību. Pulksteņa vairs nav. Nedaudzie atlikušie dolāri izčibējuši. Svārki ir prom. Tāpat arī ādas josta. Ak jā, un pat kurpes!
Iepriekš attēlotie notikumi ir tikai viens piemērs no daudziem tajās desmit dienās, ko pavadīju Bonīnu salās. Viktors, atžirdzis no delīrija, atkal piebiedrojās mums ar Akselu, un pēc tam mēs dzērām mazliet mērenāk. Bet nekad tā arī netikām kāpuši augšup pa lavas klinšu taciņu, kas vijās starp puķēm. Viss, ko mēs dabūjām redzēt, bija mazā pilsētiņa un kantainās pudeles.
Kas ir apdedzinājies pie uguns, tam vajadzētu prast brīdināt citus. Butu es rīkojies tā, kā vajadzētu, es
Bonīnu salās būtu dabūjis redzēt daudz ko vairāk un guvis daudz prieka. Bet, kā redzams, nav nozīmes tam, ko cilvēkam vajadzētu vai nevajadzētu darīt. Nozīme ir tam, ko cilvēks dara. Tāda ir mūžīgā, neapstrīdamā dzīves īstenība. Es rīkojos tā, kā mēdz rīkoties. Darīju to pašu, ko darīja visi citi Bonīnu salās. Darīju to pašu, ko tajā laika sprīdī darīja miljoniem cilvēku visās pasaules malās. Darīju tālab, ka turp mani bija novedis dzīves ceļš, tālab, ka biju tikai apkārtējās vides audzināts cilvēkbērns — ne vārgulis, ne arī dievs. Tieši tāpēc, ka biju cilvēkbērns, es minu pasaulē to pašu taku, ko ieminuši citi — vīri, kurus es apbrīnoju, ja vēlaties zināt; dzīvesprieka pilni, jautri, spēcīgi vīri ar brīvu gribu un, galvenais, dāsni vīri, jo pat savu dzīvi viņi izšķērdīgi izputināja izpriecās.
Un šis ceļš arvien brīvi staigājams visiem. Tas ir kā vaļēja aka pagalmā, kur rotaļājas bērni. Nav jēgas censties mazajiem delveriem iestāstīt, lai draiskojas citur, kaut arī no dzīves pieredzes zinām, ka bērniem nav ieteicams spēlēties blakus vaļējai akai. Mazie tik un tā līdīs tieši pie akas. Arī vecākiem tas ir zināms. Un mums visiem ir zināms, ka dažs labs no bērniem — pie tam arvien paši ņiprākie un pārgalvīgākie — iekritīs akā. Vienīgais, ko var darīt, — un arī to mēs zinām, — ir aizsegt šo aku. Gluži tas pats ir ar Džonu Miežagraudu. Nekādi aizliegumi, nekādas pamācības visā pasaulē neatturēs nevienu viru un it īpaši ne jaunekli, kas patlaban top par vīru, no biedrošanās ar Džonu Miežagraudu, ja Džons Miežagrauds ir sastopams ikvienā vietā un ja tieši draudzība ar Džonu Miežagraudu tiek uzskatīta par pierādījumu vīrišķībai, drosmei un augstsirdībai.
Vienīgā prātīgā izeja divdesmitā gadsimta tautām būtu — aizklāt aku; padarīt divdesmito gadsimtu visā tiešamībā par divdesmito gadsimtu, atstājot pagājībā deviņpadsmitā un visu iepriekšējo gadsimtu nodarījumus — raganu dedzināšanu, māņticību, elkdievību un kā vienu no galvenajiem ļaunumiem — tādu barbarismu kā Džonu Miežagraudu.
XVII NODAĻA
No Bonīnu salām traucāmies uz ziemeļiem, lai uzmeklētu roņu apmetnes, un tad medīdami virzījāmies pakaļ roņu pulkiem atkal uz ziemeļiem; kādus trīs mēnešus aukstā, drēgnā laikā, arvien slapjas miglas apņemti, braucām pa šo miglu, sauli neredzēdami pat nedēļu no vietas. Darbs bija primitīvs un smags, dzerts netika ne piles, un neradās pat ne doma par iedzeršanu. Pēc tam uzņēmām kursu uz dienvidiem — uz Jokohamu, vezdami kravas telpā lielu lēveni roņādu un cerēdami uz varenu izpeļņu.
Ļoti kāroju tikt krastā un apskatīt Japānu, taču pirmā diena visa pagāja kuģa darbos, un tikai vakarā mūs, matrožus, palaida malā. Un šeit — tāda nu reiz ir pastāvošā kārtība, tāda ir dzīve, un tā vīri kārto savus darījumus — Džons Miežagrauds pastiepa ķepu un sagrāba mani aiz rokas. Mums, apkalpei, paredzēto naudu kapteinis bija izsniedzis roņu medniekiem, un mednieki norunātā vietā — kādā japāņu restorānā — gaidīja, kad nāksim šo naudu saņemt. Mēs uz turieni aizbraucām rikšās. Restorānu bija okupējusi mūsu kuģa apkalpe. Dzērieni pludoja. Visiem bija nauda, un visi traucās izmaksāt cits citam. Trīs mēnešus pavadījuši smagā darbā un pilnīgā atturībā, mēs bijām garīgi un miesīgi atkopušies, kūsājošas veselības un možuma pilni, kuģa disciplīnu un šaurību apnikuši un, protama lieta, kārojām iemest glāzīti vai divas. Bet pēc tam mēs gribējām apskatīt pilsētu.
Atkārtojās vecvecais stāsts. Glāzīšu bija jāizdzer daudz, un, kad karstā burvestība sāka strāvot pa dzīslām, atmiekšķējot balsis un prātus, mēs jutām, ka nu nav īstais brīdis izdarīt aizvainojošu izlasi — iedzert ar šo kuģa- biedru, bet atteikties iedzert ar to. Visi bijām no viena kuģa, kopā gājuši caut briesmām un vētrām, kopīgi vilkuši šotes un tauvas, nomainījuši cits citu pie stūresrata, sānu pie sāna turējušies gar klīverbomi, kad tas, kuģim šūpojoties, nira zem ūdens, bet, kad kuģis atkal atslējās un tas iznira virs ūdens, visi vērojuši, kura no mums trūkst. Tā mēs visi sadzērām ar visiem, ikviens izmaksāja citiem, balsis kļuva skaļākas, atcerējāmies miljoniem gadījumu, kad bijām izpalīdzējuši cits citam, pilnīgi aizmirsdami kautiņus un ķīviņus, un katram šķita, ka pārējie ir lādzīgākie puiši pasaulē.