Restorānā bijām ieradušies paagrā vakara stundā, un tai pirmajā vakarā šis lokāls tad arī bija vienīgais, ko dabūju redzēt no Japānas, — dzertuve, tāda pati kā dzimtenē vai jebkur citur pasaulē.
Jokohamas ostā mūsu kuģis nogulēja kādas divas nedēļas, un pa šo laiku mēs no Japānas iepazinām vienīgi dzertuves, kurās pulcējas jūrnieki. Reizi pa reizei gadījās, ka monotono iesviķošanu kāds variēja ar īpaši trakulīgu orģiju. Vienā šādā gadījumā es pastrādāju tādu kā varoņdarbu, tumšā pusnakts stundā aizpeldēdams līdz kuģim, kur tad mierīgi likos uz auss, kamēr ūdenspolicijas vīri ķemmēja ostu, meklēdami manu līķi, jo bija atraduši manas drēbes un aizstiepuši uz izmeklēšanu personas identifikācijai.
Varbūt tālab vien cilvēki arī dzer, es ieprātojos, lai spētu pastrādāt šitādus jokus. Mūsu sīkajā dzīves ikdienā šis mans veikums kjuva par ievērības cienīgu atgadījumu. Vairākas dienas manu vārdu daudzināja japāņu laivotāji jūrā un matroži pa krogiem. Tas bija izcils notikums. To cildināja un ar lepnumu laida no mutes mutē. Pat šobrīd, pēc divdesmit gadiem, to pieminot, izjūtu slepenu lepnuma tīksmi. Tas man bija spožs atgadījums dzīves pelēcībā — jādomā, gluži tāpat kā Viktoram tējnīcas izdemolēšana Bonīnu salās vai izbēgušajiem jungām manas mantības aptīrīšana.
Tomēr būtībā Džona Miežagrauda valdzinājums man bija un palika nesaprotams. Organiski biju īsts pretalko- holiķis, un pats alkohols man nepavisam nešķita pievilcīgs; ķīmiskās reakcijas, kād'as notika manā ķermenī alkohola ietekmē, mani neapmierināja, jo neizjutu nekādas vajadzības pēc šādas ķīmiskas pašapmierināšanās. Dzēru tāpēc, ka dzēra vīri, ar kuriem turējos kopā, un tāpēc, ka mans raksturs nepieļāva būt mazāk vīrišķīgam nekā pārējie, kas cienīja šādu izklaidēšanos. Vēl arvien biju saldumu kārumnieks un šad tad, ja tuvumā nemanīja neviena no vīriem, atļāvos nopirkt konfektes, lai svētlaimē panašķotos ar tām.
Jautras jūrnieku dziesmas pavadībā pacēlām enkuru un izbraucām no Jokohamas ostas, lai dotos uz Sanfrancisko. Braucām pa ziemeļu pasātu joslu un, spēcīgam rietumvējam no aizmugures pūšot mūsu burās, veiksmīgi šķērsojām Kluso okeānu trīsdesmit septiņās dienās. Lielā izmaksas diena vēl stāvēja priekšā, un šajās trīsdesmit septiņās dienās, dzīvodami piespiedu atturībā, kas veicināja mūsu gara možumu, mēs jūsmīgi prātojām, kā izlietosim saņemto naudu.
Pirmām kārtām tika izteikts apzvērējums, kāds kopš senseniem laikiem bijis dzirdams matrožu kubrikos, kad kuģi atgriežas mājās: «Ostas jūrnieku patversmju haizi- vīin mūsu naudiņu nedabūt!» Turpinājumā nožēlas uzplūdā tika nopaļāta pārmērīgā tērēšanās Jokohamā. Un pēc tam katrs cītīgi iztēlojās savu loloto sapņu piepildīšanos. Viktors, piemēram, bija nolēmis, tiklīdz piestās malā Sanfrancisko, nekavējoties doties cauri kā ostmalas rajonam, tā Bārbarijas krastmalai un ielikt avīzē sludinājumu. Ar šo sludinājumu viņš sameklēšot istabiņu ar pansiju kādā vienkāršā strādnieku ģimenē.
— Un tad, — Viktors turpināja, — nedēļu vai divas pamācīšos kādos deju kursos — tāpat vien, lai satiktos un iepazītos ar jaukām meičām un puišiem. Tad pēc kārtas apstaigāšu dažādus deju klubus, tur dabūšu uzaicinājumus apciemot jaunos paziņas viņu mājās, tikšu ielūgts uz viesībām un tamlīdzīgi un ar naudiņu, ko būšu saņēmis, tādā garā varēšu izdzīvot līdz nākamajam janvārim, kad atkal došos roņu medībās.
Nē, dzert viņš vairs nedzeršot. Šis zinot gan, kas tad notiek — it īpaši ar viņu pašu: vīns galvā, prāts ārā, un nauda pagalam, ka nav ko redzēt. Rūgtas pieredzes mācīts, šis zinot, ka pastāv divas iespējas: vai nu trīs dienas dzīrot ar Bārbarijas krastmalas haizivīm un plēsoņām, vai arī visu ziemu mitināties patīkamos apstākļos un apgrozīties saviesīgos vakaros; un šis jau nu gan šoreiz pratīšot izvēlēties, par to nav nekādu šaubu.
Aksels Gundersons, kuru nevilināja dejošana un saviesīga dzīve, izteicās:
— Man būs krietns ^ūksnis naudas. Tagad varēšu aizbraukt uz mājām. Nu jau piecpadsmit gadus neesmu redzējis ne māmuļu, ne citus radus. Tiklīdz izmaksās, tūdaļ aizsūtīšu visu naudu uz dzimteni, lai tur jau tā būtu man priekšā. Tad es uzmunsturēšu uz laba kuģīša, kas brauc uz Eiropu, un, galā nonākot, man būs jau otrs naudas žūksnis priekšā. Kad salikšu tos kopā, sanāks tik daudz naudas, cik man vēl savu mūžu nav bijis. Mājās dzīvošu kā īsts princis. Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik Norvēģijā viss ir lēts. Varēšu sapirkties visiem dāvanas un tērēties tā, ka viņiem šķitīšu tīrais miljonārs, un tā es dzīvošu veselu gadu, kamēr atkal vajadzēs doties jūrā.
— Es taisos darīt gluži to pašu, — pievienojās Rudais Džons. — Nu jau trīs gadi, kopš neesmu saņēmis no mājām ne rindiņas, un desmit gadu pats neesmu tur bijis. Arī Zviedrijā, Aksel, viss ir tikpat lēts kā Norvēģijā, un manējie visi ir īsti lauku ļaudis un zemnieki. Es ar aizsūtīšu savu aldziņu uz mājām, un tad mēs abi ar to pašu kuģi laidīsim ap Horna ragu. Izraudzīsim tikai krietnu kuģīti!