Aksels Gundersons un Rudais Džons tik gleznaini attēloja katrs savas dzimtenes lauku dzīves priekus un svētku svinēšanas paražas, ka abi tīri vai samīlējās viens otra dzimtajā pusē un svinīgi nosolījās ceļot kopā un arī dzīvot kopā — sešus mēnešus viena tēvzemē Zviedrijā, sešus mēnešus otra dzimtenē Norvēģijā. Mūsu brauciena beigu posmā tie abi bija tikpat kā nešķirami un aizgrābti apsprieda savus nākotnes nodomus.
Garo Džonu dzimtā puse nevilināja. Bet matrožu kub- riks arī viņam bija līdz kaklam apnicis. Protams, ostmalas jūrnieku patversmes haizivis viņš dzirdīt nevēlējās. Sis arī noīrēšot istabu mierīgā ģimenē, iešot jūrskolā un mācīšoties, lai kļūtu par kapteini. Tā tas turpinājās. Ikviens apzvērēja, ka nu gan viņš reizi par visām reizēm kļūs prātīgs un lieki neizšķiedīs savu naudiņu. Nekādu jūrnieku patversmju vai matrožu mītņu, nekādas dzeršanas — tāds bija visas pūpes lozungs.
Vīri kļuva īsti skopuļi. Šitāda taupīguma sērga vēl nebija pieredzēta. Viņi atsacījās iegādāties pat visniecīgāko sīkumu pie kuģa ekonoma. Vecajām skrandām vajadzēja kalpot līdz galam, puiši lika ielāpu uz ielāpa vistrakākajās dimensijās — šādus apģērbus tā arī mēdza dēvēt par «mājupceļa lāpekli». Pat sērkociņi tika taupīti — vīri arvien nogaidīja, kamēr smēķēt sakāros divi vai trīs, lai tad visas pīpes varētu aizdedzināt ar vienu sērkociņu.
Kad piestājām Sanfrancisko ostmalā, tiklīdz ostas ārsts pēc apskates bija atstājis kuģi, bortu tūdaļ aplenca jūrnieku patversmju aģentu laivas. Veselā barā viņi sabruka uz klāja, skaļi bazūnēdami ikviens par savas patversmes priekšrocībām, un katram svārku kabatā pudele viskija uzcienāšanai. Bet mēs nicīgi un lielīgi atgaiņājām viņus. Mums nevajag ne viņu patversmju, ne viskija. Mēs esam prātīgi, taupīgi jūrnieki un zinām paši, kā savu naudiņu labāk izlietot.
Rēderejas komisionārs izmaksāja mūsu nopeļņu. Iznācām uz trotuāra, un visiem naudas pilnas kabatas. Ap mums kā dunduri riņķoja haizivis un plēsoņas. Bet mēs raudzī- jāmies cits citā. Septiņus mēnešus bijām pavadījuši kopā, nu mūsu takām jāšķiras. Bija jāizpilda pēdējais biedrisku atvadu ceremoniāls. (Nu, tā taču pieņemts, tāds ir paradums!)
— Nāciet, puiši! — šonera stūrmanis uzaicināja. Tepat pretī rēgojās neizbēgamā dzertuve. Riņķī apkārt bija vēl ducis citu krogu. Kad mēs, sekodami stūrmanim, iegājām viņa izraudzītajā krodziņā, aģentu bars palika drūzmējamies ārā uz ietves. Daži pat ielavījās iekšā, bet mēs par tiem nelikāmies ne zinis.
Tā mēs rindā stāvējām pie garās letes — kuģa stūrmanis, bocmanis, seši mednieki, seši laivu stūrētāji un pieci airētāji. Airētāji bija atlikuši tikai pieci, jo vienam no mums pret Džerimo ragu piesēja pie kājām ogļu maisu un starp divām puteņa brāzmām sniega vētras laikā ielaida viņu jūrā. Kopā bijām deviņpadsmit, un nu mēs pēdējo reizi taisījāmies visi kopā iedzert. Aiz mums bija septiņi mēneši, pavadīti smagā vīru darbā gan negaisos, gan rāmā laikā, un nu mēs raudzījāmies cits citā pēdējo reizi. To mēs labi zinājām, jo jūrnieku ceļi ved uz visām pusēm. Un visi deviņpadsmit iemetām stūrmaņa cienastu. Tad bocmanis palūkojās uz mums ar izteiksmīgu skatienu un izsauca savu kārtu. Mums bocmanis bija tikpat labs biedrs kā stūrmanis, tie abi mums patika. Vai tad var sadzert ar vienu, bet ar otru ne?
Un Pīts Holts, manējās laivas roņmednieks (nākamajā gadā viņš bez vēsts pazuda līdz ar «Mēriju Tomasu» un visu tās apkalpi), arī izsauca savu kārtu. Laiks gāja, dzēriena glāzes tika liktas uz letes citpakaļcitai, mūsu balsis kļuva skaļākas, galvas sāka migloties. Mednieki bija seši, un katrs uzstāja, ka svētā biedriskuma vārdā ikvienam no apkalpes reizi ar viņu jāsadzer. Laivu stūrmaņi arī bija seši, airētāji pieci, un visi turējās pie tās pašas loģikas. Naudas mums pilnas kabatas — vai tad mūsu nauda sliktāka nekā citiem, vai mūsu sirdis nav tikpat plašas un viesmīlīgas?
Deviņpadsmit reizes uz letes nāca dzērienu kārta. Ko gan Džons Miežagrauds varēja gribēt vairāk, lai dabūtu vīrus savos nagos? Nu jau visi bija gatavi aizmirst diendienā lolotos sapņus. Izbiruši no krodziņa, vīri tūdaļ nokļuva tieši haizivju un plēsoņu ķetnās. Tad jau vairs ilgi nevilkās. Dienas divas, augstākais, nedēļu, un tad viņu naudiņa bija cauri — un jūrnieku mītņu saimnieki viņus ieveda sarakstos, lai norīkotu darbā uz tālbraucēju kuģiem. Viktors bija stalti noaudzis vīrs, un gadījuma pazīšanās laimīgi ļāva viņam iekārtoties darbā glābšanas patruļā ostmalā. Deju kursus viņš ne redzēt nedabūja, un sludinājums par istabiņu strādnieku ģimenē avīzē nekad netika ievietots. Garais Džons ari nenokļuva jūrskolā. Nedēļas nogalē viņš jau bija pagaidu krāvējs uz upes tvai- konīša. Ne Rudais Džons, ne Aksels nenosūtīja savu algu mājup — uz dzimto zemi. Kā viņi abi, tā arī pārējie ar jūrnieku mītņu saimnieku gādību tika izklīdināti pa dažādu kuģu klājiem, lai brauktu uz visām četrām debespusēm un tādējādi atstrādātu it kā aizlienēto naudu, kādu tie nebija ne saņēmuši, ne tērējuši.
Mani paglāba apstāklis, ka man bija mājas un tuvinieki, pie kuriem apmesties. Pārbraucis pāri estuāram uz Oklendu, starp citu, varēju iepazīties ar jaunumiem uz nāves ceļa. Nelsons bija pagalam — nošauts, dzērumā pretojoties polismeņiem. Viņa biedrs šajā avantūrā tupēja cietumā. Viskija Bobs bija pazudis. Vecais Kols, Vecais Smaudžs un Bobs Smits arī bija pagaisuši. Otrais Smits — tas no «Enijas», ar pistolēm aiz jostas — bija noslīcis. Franču Frenks, tā stāstīja, slapstoties pa upes augšgalu un baidoties rādīties lejtecē, jo esot te kaut ko pastrādājis. Vēl citi paziņas valkāja strīpotās jakas San- kventīnā vai Folsomā. Lielais Eleks, Grieķu karalis, kuru labi pazinu senajās Benišijas dienās un ar kuru kopā tiku plostojis augām naktīm, esot nomiedzis divus cilvēkus un aizlaidies uz ārzemēm. Ficsimonss, ar kuru kopā kādreiz braukalēju zvejas pārraudzības patruļā, no mugurpuses sadurts plaušā, dabūjis tuberkulozi un nomiris lēnā, mokpilnā nāvē. Un tā tas stiepās un stiepās — šis daudz staigātais un visiem labi zināmais ceļš, un, cik es pazinu pa to aizgājušos cilvēkus, par visiem tiem atbildība jānes Džonam Miežagraudam, — izņēmums bija vienīgi Smits no «Enijas».