XVIII NODAĻA
Mana jūsma par Oklendas ostmalu bija galīgi izsīkusi. Vairs nepatika ne tās izskats, ne paradumi. Plencēšana un klenderēšana mani vairs nesaistīja, tālab atkal sāku iegriezties Oklendas brīvbibliotēkā, un tagad es grāmatas lasīju ar daudz lielāku izpratni. Māmuļa lika man saprast, ka nu jau es būšot gana iztrakojies, pienācis laiks iekārtoties pastāvīgā darbā. Ģimenei vajadzēja naudas. Tālab sameklēju darbu džutas fabrikā — desmit stundu dienā par desmit centiem stundā. Kaut gan biju pieņēmies kā spēkā, tā prasmē, nenopelnīju vairāk kā toreiz, pirms vairākiem gadiem, kad strādāju konservu fabrikā. Bet šeit toties tika solīts, ka pēc kādiem mēnešiem algu paaugstināšot līdz dolāram ar ceturtdaļu dienā.
Šinī laikposmā man sākās nevainīgas dzīves periods, ciktāl tas attiecas uz Džonu Miežagraudu. Mēnesi pēc mēneša netiku ne glāzīti pie lūpām pielicis. Tomēr biju nepilnus astoņpadsmit gadus vecs, veselīgs, darbā rūdīts, bet ar vēl neiesīkstējušiem muskuļiem, un man, tāpat kā jauniem dzīvniekiem, vajadzēja pārmaiņas, izklaidēšanās, vēl kaut kā cita bez grāmatām un mehāniskā darba.
Nejauši iemaldījos Kristīgo jauniešu asociācijā. Dzīves veidu tur centās ieaudzināt veselīgu, deva daudz fizisku vingrojumu, taču kopumā viss bija pārāk bērnišķīgi. Man tas nāca par vēlu. Kaut gan gadu skaits niecīgs, tomēr nebiju vairs ne zēns, ne jaunietis. Biju līdzvērtīgs pieaugušajiem, uzzinājis daudz ko par dzīves tumšajām un šausmīgajām pusēm. Jauniešiem, ar kuriem sastapos Asociācijā, šķita, ka es nāku no dzīves pretējās malas. Runāju viņiem svešā valodā, biju apguvis daudz rūgtākas un briesmīgākas patiesības nekā viņi. (Kad par to padomāju tagad, saprotu, ka nekad man nav bijis īstas bērnības.) Šā vai tā, bet Asociācijas jaunie ļaudis manās acīs bija pārāk bērnišķīgi, pārāk naivi. To es viņiem nebūtu ņēmis ļaunā, ja vien vini būtu spējuši man palīdzēt rosināt gara bagātību. Taču es no grāmatām biju mantojis vairāk nekā šie puišeļi. Viņu niecīgā fiziskā un intelektuālā pieredze kopumā deva negatīvu summu — tik lielu, ka tā pārsvēra veselīgo dzīves veidu un sportisko sagatavotību.
īsi sakot, man nebija intereses spēlēties ar sīkiem bērneļiem. Viņu tīrais, krāšņais jauneklīgais dzīves uzskats man bija liegts, jo kopš agras bērnības biju pakļāvies Džona Miežagrauda dresūrai. Pārāk jauns biju jau uzzinājis pārāk daudz. Reiz nāks labāki laiki, kad alkohols būs izraidīts no sabiedriskajiem institūtiem un cilvēki pēc tā arī nejutīs vajadzību. Tad Kristīgo jauniešu asociācijai un citām līdzīgām, bet nesalīdzināmi labākām, gudrāk plānotām un interesantāk iekārtotām organizācijām piekritīs uzdevums gādāt par piemērotām pulcēšanās vietām cilvēkiem, kas tagad spiesti klīst pa krogiem, lai atrastu paši sevi un sastaptos ar citiem. Tomēr šobrīd — pašlaik un šodien mēs dzīvojam citādi, tālab arī varam spriest tikai par to, kā dzīvo šodien un šobrīd.
Desmit stundu dienā strādāju džutas fabrikā. Tas bija vienmuļš mašīnas darbs. Bet man gribējās dzīvot. Gribējās izpaust sevi citādos veidos, nevis pie mašīnas par desmit centiem stundā. Tomēr krogi nu man bija līdz kaklam. Kārojās kaut kā jauna. Kļuvu taču pieaudzis. Manī brieda līdz šim nenojaustas, mokoši skaudras spējas un tieksmes. Par laimi, tieši šinī sava mūža posmā es sastapu Lūisu Šatuku un mēs sadraudzējāmies.
Lūisa Satūka raksturā nebija ne drusciņas ļaunuma, īstenībā viņš bija nesamaitāts jauns trakulis, bet pats sevi uzskatīja par pieredzējušu trotuāru slīpētāju un donžuānu. Bet es nemaz nebiju donžuāns. Lūiss bija glīts no vaiga, lunkana auguma un aizrautīgi mīlēja meitenes. Viņa dzīve pagāja vienos satraucošos randiņos, par citu viņš nemaz neinteresējās. Es turpretī par meitenēm nezināju neko. Manu prātu bija aizņēmušas vienīgi domas par to, kā būt vīram. Sī bija pilnīgi jauna dzīves fāze, kas līdz šim man gājusi secen. Un, kad redzēju, kā Lūiss, uzsaucis man īsu «atā», noceļ cepuri pret kādu pazīstamu meiteni un tad aiziet pa trotuāru tai cieši līdzās, mani pārņēma satraukums un skaudība. Es arī gribēju piedalīties šādā spēlītē.
— Vai die, nekas liels tak nav jādara, — Lūiss atsaucās. — Tev tikai jāsadabū sava meitene.
Tomēr to vieglāk pateikt nekā izdarīt. Tūlīt jums paskaidrošu, kaut arī mazliet būs jānovirzās sānis. Lūisam nebija pazīšanās nevienas meitenes ģimenē. Meiteņu mājās viņš nekad netika aicināts. Protams, es — kā jau svešinieks šinī jaunajā pasaulē — atrados tieši tādā pašā stāvoklī. Bet, no otras puses, mums ar Lūisu nebija iespējas apmeklēt deju kursus vai deju zāles, kur būtu izdevība rast iepazīšanos. Mums šim nolūkam trūka naudas. Viņš bija kalējzellis un pelnīja tikai nedaudz vairāk par mani. Mēs abi dzīvojām savās ģimenēs un maksājām par uzturu. Kad bijām nokārtojuši šo nodevu, sapirkušies cigaretes, iegādājušies neatliekami nepieciešamās drēbes un apavus, katram no mums personiskam tēriņam atlika summa, kas svārstījās no septiņdesmit centiem līdz vienam dolāram nedēļā. Mēs mēdzām samest šo atlikumu kopā un tad sadalīt līdzīgās daļās, un reizēm arī vienam no mums tika aizdota visa summa, ja ievajadzējās līdzekļu izšķērdīgākai dēkai ar meiteni; piemēram, brauciens tramvajā ārpus pilsētas uz Bleira parku un atpakaļ izmaksāja divdesmit centu — blaukš, ne vairāk, ne mazāk; saldējums diviem — trīsdesmit centu; vai arī meksikāņu tamale (bļodiņa piparotas kukurūzas ar gaļu) speciālā restorāniņā — tas iznāca vislētāk, jo divas porcijas maksāja tikai divdesmit centu.