Mani šāds naudas trūkums nemaz neuztrauca. Naudas nicināšana, kādu biju piesavinājies no austerpirātiem, man piemīt vēl šobrīd. Personiskās labpatikas dēļ man nauda bijusi nebijusi; savā filozofijā vēl papildināju šo domu tiktāl, ka jutos vienādi pilntiesīgs kā reizēs, kad kabatā nebija pat desmitcentu monētas, tā arī reizēs, kad mētājos ar desmitiem dolāru, aicinādams visus draugus un arī pieklīdeņus pie letes sadzert ar mani.
Bet kā tikt pie meitenes? Lūiss nevarēja vest mani ciemoties nevienā ģimenē, kur es būtu varējis iepazīties ar meitenēm. Es arī nevienu tādu ģimeni nezināju. Lūisambija gan dažas pazīstamas meitenes, bet tās viņš gribēja paturēt sev; galu galā pašu zēnu un meiteņu tīri cilvēcīgā ētika neļāva viņam kādu no meitenēm nodot man. Viņš gan centās tās pierunāt, lai pagādā arī man kādu draudzeni; taču meiteņu māšeles, ar ko mani iepazīstināja, man šķita neinteresantas un neizteiksmīgas salīdzinājumā ar izmeklēto izlasi, ar kādu draudzējās Lūiss.
— Cits nekas neatliek — tev jādara tāpat, kā es darīju, — viņš pēdīgi ierosināja. — Es vienkārši iepazinos ar tām. Tu ar dari tāpat.
Tad viņš pamācīja, kā jārīkojas. Nevajag aizmirst, ka mēs ar Lūisu dzīvojām diezgan trūcīgi. Mums bija krietni ko nopūlēties, lai atlīdzinātu par mītni un pansiju un vēl iegādātos Šo to pieklājīga izskata uzturēšanai. Mēs parasti satikāmies kādā ielas stūrī vai mazā sānielas saldumu bo- ditē, kas mums bija iemīļota vietiņa, — vienīgā iestāde, kur mēdzām iegriezties. Te mēs pirkām cigaretes un šad tad par kādu grasi arī konfektes. (Jā, jā, mēs ar Lūisu, nemaz nenotvīkdami, abi mīlējām sūkāt saldumus, kādus vien tikai sadabūjām. Neviens no mums nedzēra. Neviens no mums nespēra kāju krogā.)
Nu jā, bet meitenes. Tas ir gluži vienkārši, tā Lūiss pamācīja, man tikai jāizraugās kāda un tad jāiepazīstas ar to. Pievakarēs mēs lēnām staigājām šurp un turp pa ielām. Arī meitenes, tāpat kā mēs, pastaigājās pa pāriem. Un meitenes, kas pastaigājas, noteikti palūkosies uz puišiem, kuri pastaigājas un lūkojas uz viņām. (Un līdz pat šim brīdim, lai kurā pilsētā, pilsētiņā vai ciematā iegriežos, es, būdams jau pusmūža vīrs, ar senas pieredzes trenētu aci pavēroju un redzu arvien to pašu jauko, nevainīgo skatienu rotāju starp puišiem un meičām, kuri pastaigājas — kuri nemaz citādi nevar, viņiem vajag iet pastaigāties pa ielām, kad pavasara un vasaras pievakares aicina.)
Nelaime tā, ka šinī manas biogrāfijas arkādiskajā periodā es, īstenībā rūdīts velns, ieradies šeit no dzīves otrās malas, biju bikls un neuzņēmīgs. Lūiss atkal un atkal centās mani uzpurināt. Bez tam es nemaz nepazinu meiteņu paražas. Pēc brašuļa vīra dzīves posma man viņas šķita dīvainas un nesaprotamas. Kad izšķirīgais moments bija pienācis, es nepratu rīkoties un stūrēt tieši uz mērķi.
Tad Lūiss man demonstrēja, kā jādara — īpašs izteiksmīgs acu pametiens, pārdrošs smaids, cepures pacelšana, kāds izmests vārdiņš, par atbildi īsa vilcināšanās, tad hihināšana, bikla saminstināšanās — un āre, Lūiss jau ir iepazinies, viņš māj man ar galvu, sak, nāc šurp, stādīšu tevi priekšā. Bet, tiklīdz mēs, sadalījušies pa pāriem — puisis ar meiteni —, sākām kopīgu pastaigu, es arvien pamanīju, ka Lūiss atkal pratis nemaldīgi izvēlēties izskatīgāko meiteni un man atstājis viņas paklibo māšeli.
Protams, pēc neskaitāmiem mēģinājumiem, kurus sīkāk aprakstīt nav vērts, galu galā sāka arī laimēties, un pēdīgi man bija vairākas meičas, pret kurām es varēju pavicināt cepuri un kuras labprāt ar mani pastaigājās vasaras pievakarēs. Tomēr meitenes mīlestību iemantot man tūdaļ neizdevās. Biju satraukts, ieinteresēts un centos iedziļināties šai spēlītē. Dzeršana man toreiz nenāca ne prātā. Dažs labs Lūisa vai paša piedzīvojums vēlākos gados sniedza man bagātīgu materiālu pārdomām, kad sāku nodoties socioloģiskiem vispārinājumiem. Taču viss toreiz notikušais bija tik jauks, visu apdvesmoja tāda jaunības naivitāte, ka man radās tikai viens vispārinājums — vairāk bioloģisks nekā socioloģisks, proti: «Augstmane lēdija un Džūdija Ogrēdija būtībā vienādas, šķir tikai tērps.»[7]
Pēc laba laika iepazinu arī meitenes mīlestību, visu tās maigo sirsnību, visu brīnumaino krāšņumu. Saukšu viņu par Heidiju. Viņai bija tā starp gadiem piecpadsmit un sešpadsmit. Svārku mala viņai vēl sniedzās tikai līdz kurpēm. Mēs nejauši bijām apsēdušies līdzās kādā Pestīšanas armijas sanāksmē. Viņa nebija pie ticības atgrieztā, tāpat arī ne viņas krustmāte, kas sēdēja meitenei pie otriem sāniem, — tā bija iebraukusi paciemoties no laukiem, kur toreiz Pestīšanas armija vēl nedarbojās, un aiz tīrās ziņkārības uz pusstundu iegriezusies sanāksmē. Bet Lūiss sēdēja man blakus un novēroja — esmu pārliecināts, ka viņš tiešām tikai novēroja, jo Heidija nebija tāda tipa meitene, kādas patika viņam.
Mēs nesarunājāmies, bet tajā lieliskajā pusstundā mēs bikli te pametām pa skatienam viens otrā, te atkal kautrīgi novērsāmies, te sadūšojāmies atbildēt otra skatienam, un tā mūsu skatieni sastapās vairākas reizes. Viņai bija šaura, ovāla sejiņa. Brūnās acis bija ļoti skaistas. Degun- tiņš — burvīgs, tāpat arī bērnišķīgā mute ar jaukām, kaut mazliet untumaini uzmestām lūpiņām. Viņa valkāja skotu bereti, un es nodomāju, ka viņas matu brūnums ir visskaistākais brūnais tonis, kādu vien esmu redzējis. Kopš tās vienas reizes, kas ilga pusstundu, es līdz pat mūža galam turos pie pārliecības, ka mīlestība no pirmā acu uzmetiena ir pilnīgi iespējama.