Pārāk drīz krustmāte ar Heidiju piecēlās un aizgāja. (Pestīšanas armijas sanāksmēs tas ir atļauts jebkurā brīdī.) Mani sanāksme vairs'neinteresēja, un, pieklājības pēc pagaidījuši mazu brītiņu — pāris minūšu vai pat ne tik daudz, cēlāmies arī mēs ar Lūisu. Kad gājām ārā, zāles viņā galā kāda sieviete, mani pazinusi, pameta man ar acīm, piecēlās un sekoja mums. Es viņu tuvāk neaprakstīšu. Tā bija no manis paša sugas — no agrākā ostmalas laiku draugu pulka. Sašautais Nelsons bija nomiris uz viņas rokām, un mani viņa pazina kā vienu no nelaiķa draugiem. Nu viņa gribēja man pastāstīt, kā nomiris Nelsons, un arī es vēlējos to uzzināt; bet tālab man nācās šķērsot plašu dzīves loku — no austošās jaunekļa mīlestības uz brūnmati meiteni beretē nolaisties atpakaļ seno dienu skumīgajā nežēlībā.
Viņas stāstījumu noklausījies, tūdaļ steidzos projām, lai meklētu Lūisu, bažīdamies, ka tik neesmu pazaudējis savu pirmās mīlas objektu tūdaļ pēc pirmā skatiena uzmešanas.
Taču uz Lūisu varēja paļauties. Viņas vārds esot Heidija. Lūiss arī zināja, kur viņa dzīvo. Katru dienu viņa staigājot garām kalvei, kur šis strādājot, iedama uz Lafajeta skolu vai nākdama no tās. Tālāk — viņš esot to nejauši redzējis kopā ar Rutu, kādu citu skolnieci, un vēl tālāk — Nita, kas pārdeva mums konfektes saldumu bodītē, esot Rutas draudzene. Mums nu tagad atliekot tikai doties uz saldumu bodīti un mēģināt pierunāt Nitu nodot Rutai zirnīti, lai tā savukārt nodod to tālāk Heidijai. Ja šo operāciju izdotos noorganizēt, man tikai atliktu uzrakstīt šādu zīmīti.
Un tā tas arī notika. Zagšus satiekoties pa pusstundiņai, man laimējās uzzināt, ko īsti nozīmē zēna un meitenes iemīlēšanās maigā kaisme. Tā jau nu parasti nemēdz būt dižākā mīlestība pasaulē, bet uzdrošinos apgalvot, ka maigākā gan. Ai, kad es to atceros! Nav gan vēl nevienai meičiņai bijis tik naiva mīlētāja zēna, kāds biju es, kaut arī saviem gadiem pāragri skolojies ļaunumā un varmācībā. Es nemaz nezināju, kas tāda meitene vispār ir. Es, kuru savā laikā daudzināja par Austerpirātu princi; kurš ikvienā pasaules malā varēja apgrozīties starp vīriem kā starp savējiem; kurš prata apieties ar buriniekiem, spēja rāpties zāliņā naktī un- negaisā; kurš varēja iegriezties jūrnieku pilsētas visriebīgākajos ūķos, drosmīgi piedalīties kautiņā, ja tāds sāktos, vai izsaukt dzērienu kārtu visai kuģa apkalpei gar letes malu, — es nezināju, kas vispirmām kārtām sakāms meitenei, nezināju, kā apieties ar šo slaiko, kalsnējo, sīciņo pusaudzi, kuras plānais bruncītis tikko sniedzās līdz kurpēm un kura par dzīvi nezināja galīgi nekā, kamēr es par to zināju — vai vismaz iedomājos zinām — galīgi visu.
Atceros, mēs sēžam uz soliņa zvaigžņotā vakarā. Starp mums vai pēdu plašs atstatums. Mēs tikai puspagriezienā varam paraudzīties viens otram sejā, elkoņus atbalstījuši uz soliņa atzveltnes, un reizi vai divas mūsu elkoņi viegli saskaras. Visu šo laiku es, juzdamies šausmīgi laimīgs, runādams vislaipnākos un pieklājīgākos vārdus, kādus vien zinu, — tādus, kas nevarētu apvainot viņas vārīgo austiņu, moku un staipu savas smadzenes, cenzdamies izprast, ko gan man tagad vajadzētu darīt — ko viņa varētu no manis gaidīt. Ko vispār meitenes gaida no zēniem, kad viņi sēž uz soliņa un jūsmīgi cenšas izpētīt, kas ir mīlestība? Ko man, pēc viņas domām, vajadzētu darīt? Varbūt viņa gaida, lai noskūpstu viņu? Kā būtu, ja pamēģinātu? Un, ja viņa to gaida, bet es to nedaru, ko viņa par mani domās?
Ak vai, viņa taču bija gudrāka par mani — to es tagad zinu —, šī mazā, naivā pusaudzīte strupā bruneltī! Viņa visu mūžu bija biedrojusies ar zēniem. Viņa uzmundrināja mani, kā to prot tikai meitenes. Cimdus novilkusi, viņa turēja tos vienā rokā un, atceros, ķircinoši pārmezdama par kaut ko manis pateiktu, vieglītiņām ar sīku cimda vēzienu uzsita man pa lūpām. Es domāju, ka vai izkusīšu no sajūsmas. Tas bija pats brīnišķīgākais, kas vien man kādreiz atgadījies. Vēl tagad jūtu vāro smaržu, kas plūda no viņas cimdiem un ko ieelpoju brīdī, kad tie skāra manas lūpas.
Bet tad atkal svārstīšanās un šaubu mokas. Vai man cieši jāiekļauj savās plaukstās sīkā rociņa, kas nupat ar vieglām smaržojošo cimdu vēdām bija skārusi manas lūpas? Vai varētu uzdrīkstēties noskūpstīt viņu — tūdaļ uz vietas, vai varbūt aplikt roku viņai ap viduci? Vai varbūt drīkstētu pārsēsties viņai tuvāk?
Neuzdrošinājos vis. Nedarīju itin nekā. Paliku vien sēžam ar savu mīlas pārpilno sirdi. Kad mēs tovakar atvadījāmies, tā arī nebiju viņu noskūpstījis. Vēl tagad prātā, kad tas notika, — pirmo reizi noskūpstīju viņu nākamā vakarā uz šķiršanos, — ak, šis pārvarīgais brīdis, kad, visus dvēseles spēkus saņēmis, pēdīgi uzdrīkstējos to! Mums neizdevās slepus sastapties vairāk kā reizes desmit, divpadsmit, un saskūpstījāmies mēs arī varbūt reizes desmit — tie bija zēna un meitenes skūpsti, īsi, nevainīgi un burvīgi. Nekur mēs netikām kopīgi aizgājuši, pat ne uz dienas izrādi teātrī. Vienu reizi sametām par abiem piecus centus un nopirkām konfektes. Taču visu laiku dziļi apzinājos, ka viņa mani mīl. Es arī mīlēju viņu; vēl gadu un ilgāk miegā un nomodā acu priekšā vīdēja viņas tēls, un atmiņas par Heidiju ir manai sirdij dārgas.