XX NODAĻA
Džutas fabrikas īpašnieks nepildīja savu solījumu paaugstināt man dienas algu līdz dolāram ar ceturtdaļu, un es, brīvi dzimis amerikāņu zēns, kura tiešie senči cīnījušies līdzi visos iepriekšējos karos kopš pat senajiem pirmsrevolūcijas kolonistu kariem ar indiāņiem, izmantoju savas suverēnās brīvā līguma tiesības un uzteicu darbu.
Vēl arvien gribēju iekārtoties tepat pilsētā un sāku apskatīties pēc citas nodarbošanās. Viens gan bija skaidrs. Melnstrādnieka darbs neatmaksājas. Jāmācās kāds amats, un es nolēmu kļūt par elektriķi. Pieprasījums pēc elektriķiem nemitīgi auga. Bet kā tikt par elektriķi? Naudas man nebija, lai mācītos kādā tehniskā skolā vai universitātē; bez tam no skolām es vispār neturēju lielas lietas. Biju praktisks cilvēks praktiskā pasaulē. Turklāt vēl arvien ticēju vecajām leģendām, kas manos zēna gados bija ikviena Amerikas puikas pārmantots ticējums.
Laivinieka zēns var kļūt par prezidentu. Ikkurš puika, uzsākdams darbu kādā firmā, ja vien viņš ir centīgs, enerģisks un saprātīgs, var iemācīties amatu un tad pakāpienu pēc pakāpiena celties augstāk, līdz kļūst par jaunāko līdzīpašnieku. Pēc tam jau vecākā līdzīpašnieka gods ir vairs tikai laika jautājums. Ļoti bieži — tā stāsta leģendās — šis zēns, būdams neatlaidīgs un veiksmīgs, apprec darba devēja meitu. Tolaik biju tiktāl sadūšinājis ticību saviem panākumiem pie meitenēm, ka loloju pārliecību: es noteikti apprecēšu principāla meitu. Tur šaubām nav vietas. Šajās leģendās to iespēj visi sīkie puišeļi, tiklīdz sasnieguši piemērotu vecumu.
Tā es uz mūžiem pateicu ardievas dēkaiņa takām un devos uz kādu mūsu Oklendas ielu dzelzceļa spēkstaciju. Satiku pašu direktoru viņa privātajā kantorī, kas bija tik grezni iekārtots, ka man aizrāvās elpa. Tomēr es runāju tiešu un skaidru valodu. Pastāstīju, ka vēlos kļūt par elektriķi, ka darba nebaidos, esmu radis smagi strādāt un ka viņam tikai jāpaskatās uz mani, lai redzētu, cik es spēcīgs un visādi citādi šim amatam piemērots. Vēl skaidroju, ka vēlētos sākt no pašiem pamatiem un pakāpeniski iestrādāties, ka esmu nolēmis veltit savu mūžu šai vienai profesijai un šai vienai darbavietai.
Direktors klausīdamies staroja kā saulīte. Viņš atbildēja, ka manī esot īstais kodols, kas sola panākumus dzīvē, un ka viņa princips esot atbalstīt Amerikas jauniešus, kas pašu spēkiem vēloties tikt uz augšu. Jā, darba devēji arvien meklējot šādus jaunekļus kā mani, tikai diemžēl pārāk reti tos atrodot. Mans nodoms esot cildens un godājams, 'un viņš palūkošot, kas būtu darāms, lai dotu man iespēju tikt pie izdevības sevi parādīt. (Klausījos, sirdij strauji pukstot, un prātoju, sak, nez vai man būs jāprec tieši šā vīra meita.)
— Pirms varēsiet doties uz līnijas un mācīties par jūsu profesijas sarežģītākām un smalkākām detaļām, — viņš teica, — jums, protams, būs jāpastrādā vagonu depo, kur meistari montē un remontē motorus.
(Nu jau biju pārliecināts, ka tā būs tieši viņa meita, kas man jāprec, un sāku gudrot, cik firmas akciju varētu būt viņa īpašumā.)
— Bet, — viņš turpināja, — kā jau pats labi saprotat, jūs nevarat cerēt, ka sāksiet šo darbu kā depo darbnīcas elektriķa māceklis. Tas nāks ar laiku, kad būsiet iestrādājies. Jums tik tiešām būs jāsāk no pašiem pamatiem. Depo darbnīcā jūsu pirmais darbs būs grīdas slaucīšana, logu mazgāšana, iekārtas tīrīšana. Kad būsiet sevi ša! darbā pietiekami apliecinājis, tad varēsiet kļūt par remontdarbnīcas elektriķa mācekli.
Es gan nespēju ieskatīt, kā slaucīšana un telpu tīrīšana varētu būt sagatavošanās elektriķa amatam, taču zināju, ka grāmatās visi zēni sāk ar viszemākajiem darbiem un, tos labi veikuši, pēdīgi kļūst par visa koncerna īpašniekiem.
— Kad man jānāk darbā? — apvaicājos, kārodams jo drīzāk startēt šai žilbinošajai karjerai.
— Bet, — direktors turpināja, — kā mēs abi jau vienojāmies, jums jāsāk no pašiem pamatiem. Ne jau tūdaļ jūs drīkstat ieiet vagonu depo, lai vai kādā amatā. Pirms tam jums jāpastrādā mašīntelpā par eļļotāju.
Sirds mazliet noplaka, redzot, ka ceļš starp viņa meitu un mani kļūst arvien garāks, bet tūdaļ tā atkal atplauka. Būšu taču jo labāks elektriķis, ja man būs zināšanas arī par tvaikmašīnām. Ja kļūšu - par eļļotāju lielajā mašīn- zālē, tad nu gan nepalaidīšu garām nevienu sīkumu, kas skars zināšanas par tvaikmašīnām. Debestiņ! Mana karjera iemirdzējās vēl žilbinošāk.
— Kad jānāk darbā?'— es pateicības pilns izsaucos.
— Bet, — direktors runāja tālāk, — arī mašīnzālē tūdaļ tā vis nevar skriet iekšā. Vajadzīga sagatavošanās. To, protams, dos katlu telpa. Jūs jau pats aptverat lietas apstākļus. Tur jums atklāsies, ka pat ogļu padošanai vajadzīga uz zināšanām bazēta prasme, tā ka par šo darbu nav ko šņaukāties. Vai jums ir zināms, ka mēs nosveram katru mārciņu ogļu, pirms tās sadedzinām? Tā mēs uzzinām iepirkto ogļu siltuma koeficientu; mums par katru produkcijas posteni līdz pēdējam sīkumam zināms ikviens pašizmaksas penijs, mēs esam izpētījuši, kurš kurinātājs ir izšķērdīgs, kurš aiz muļķības vai paviršības nespēj izspiest pietiekami siltuma no oglēm, ko viņš izkurina. — Direktors atkal starojoši pasmaidīja. — Redzat nu, cik ļoti svarīgs bilances postenis ir pat vienkārša ogle, un, jo vairāk jūs iemācīsieties par šo sīko posteni — par oglēm, jo labāks darbinieks pēc tam kļūsiet; tas būs izdevīgi kā mums, tā jums pašam. Nu, vai esat gatavs ķerties pie darba?