Turpmākās nedēļas un mēnešus es alum vairs negāju ne tuvumā — tāpat kā virtuves pavardam, pēc tam kad reiz biju pie tā apsvilinājies. Lielajiem tomēr taisnība. Alus neder maziem bērniem. Lielie gan neko neiztaisa, bet viņi jau prot iedzert arī rīcineļļu un visādas tabletes. Es no savas puses lieliski iztiku bez alus. Jā, un līdz pat nāves stundai es mierīgi būtu varējis iztikt bez alus. Taču apstākļi noteica citādi. Pasaulē, kurā es dzīvoju, ik aiz stūra aicinoši māja Džons Miežagrauds. No viņa nekur nevarēja paglābties. Visas takas veda pie viņa. Bet pagāja vēl divdesmit gadu, kuru laikā pastāvīgi tikos ar Džonu Miežagraudu, garām ejot, apsveicinājos un liekulīgi paslavēju viņu, un tikai tad man pēdīgi šis nelietis sāka iepatikties.
IV NODALA
Nākamā saķeršanās ar Džonu Miežagraudu man gadījās septiņu gadu vecumā. Šoreiz vainojama bija mana iztēles spēja, un Šai cīniņā es metos aiz bailēm. Mūsu ģimene, kas nodarbojās ar lauksaimniecību, bija pārcēlusies uz jauno rančo Sanmateo apgabalā, kailā, drūmā piekrastes joslā dienvidos no Sanfrancisko. Tajās dienās tas bija atpalicis, pusmežonīgs novads; un man bieži gadījās dzirdēt māti lepojamies, ka mēs esot no vecā amerikāņu rauga, nevis nez kādi imigranti — īri un itālieši kā mūsu kaimiņi. Visā mūsu apkaimē mitinājās tikai vēl viena veco amerikāņu ģimene.
Kādu svētdienas rītu es atrados — kā un kāpēc, to vairs neatceros — Morisija rančo. No apkārtējām fermām tajā bija salasījies pulciņš jauniešu. Tur bija arī padzīvojuši vīri, kas dzēra jau kopš rītausmas un daži pat jau kopš iepriekšējā vakara. Morisiji visi bija prāva auguma cilvēki — ģimenē netrūka garu, muskuļotu dēlu un tēvoču ar smagiem zābakiem kājās, ar resnām dūrēm un dobjām balsīm.
Piepeši meičas sāka spiegt un klaigāt: «Kaujas!» No visām malām saskrēja cilvēki. No virtuves brāzās ārā vīri, kas tur bija dzēruši. Divi milži ar pietvīkušām sejām un iesirmiem matiem bija ieķērušies viens otram elkoņos. Viens no tiem bija Melnais Mets, kurš — tā visi zināja stāstīt — savā laikā esot nogalinājis divus cilvēkus. Sie- vieši šad tad klusiņām iespiedzās, meta krustus vai skaitīja saraustītus lūgšanu vārdus, aizklājuši acis ar rokām un lūrēdami pa pirkstu starpām. Es gan tā nedarīju. Es, jādomā, biju visjūsmīgākais skatītājs. Varbūt laimēsies — un es dabūšu redzēt, kā nokauj cilvēku! Lai nu kā, vismaz redzēšu īstu vīru kautiņu! Tomēr iznāca liela vilšanās. Melnais Mets un Toms Morisijs tikai turējās viens pie otra un cilāja klucīgos zābakus tādā kā groteskā ziloņu dejā. Tie abi bija pārāk pilni un nemaz nejaudāja kauties. Drīz vien samierinātājiem izdevās abus pierunāt un ievest atpakaļ virtuvē, lai tur nostiprinātu jaunu draudzību.
Drīz virtuvē visi buldurēja vienā laidā, klaigādami un smiedamies kā jau daždien pie svaiga gaisa raduši plat- krūšu vīri, kad viskijs aiztraucis viņu nerunību. Bet es, septiņu gadu zeperis, kam sirds aiz satraukuma vai pa
muti kāpa ārā un augums bija sasprindzis kā briedēnam, kas nupat grasās bēgt, lūrējos gar vaļējām durvīm un izbrīnīts vēroju, cik dīvaini uzvedas pieaugušie. Pārsteigts noskatījos, kā Melnais Mets ar Tomu Morisiju, iepletušies pāri galdam un rokām apskāvuši viens otra kaklu, birdināja sirsnīgas asaras.
4. Dzīres virtuvē turpinājās, un meičas ārpusē kļuva nemierīgas. Viņas zināja, ar ko tāda dzeršana mēdz beigties, un bija pārliecinātas, ka nupat notiks kas nelāgs. Meičas protestēdamas sprieda, ka šīs nevēloties būt klāt, kad te kas iešot vaļā, un kādas ieteica doties uz četras jūdzes attālo lielo itāliešu rančo, kur varēšot padancot. Tūdaļ jaunieši sadalījās pa pāriem — puisis ar meiču — un posās projām pa smilšaino ceļu. Katram puisim pie sāniem bija viņa sirdspuķīte — varat droši ticēt septiņgadu zeperim, tāds prot ausīties un labi pārzina visas sirdslietas savā apkaimē. Pie tam lieciet vērā — es taču arī biju puisis ar meiču pie sāniem! Man līdzās bija piestājusi maza īru meitenīte apmēram manos gados. Mēs bijām vienīgie bērni, kas piedalījās šajā spontānajā dēkā. Vecākajam no pāriem varēja bīit gadu divdesmit. Pārējās knīpas varēja skaitīt gadus četrpadsmit vai sešpadsmit, bet šķītās sev pilnīgi pieaugušas un lepni gāja līdzās saviem puišiem. Mēs ar īru meitenīti bijām nesalīdzināmi jaunāki par citiem un soļojām roku rokā, kaut gan reizēm, atdarinādams mūsu vecākos biedrus, arī es apliku roku viņai ap viduci. Tikai tā soļot bija neērti. Tajā saulainajā svētdienas rītā jutos varen lepns savā garā, kājodams līdz ar citiem pa vienmuļo ceļu starp kāpām. Man arī ir sava meiča, un es esrnu mazs vīrs!
Itāliešu rančo saimnieki bija neprecēti ļaudis. Mūsu apciemojums tika apsveikts ar sajūsmu. Visiem tūdaļ pielēja bieza stikla tējglāzes ar sarkanvīnu un no garās ēdamistabas izvāca dažas mēbeles, lai atbrīvotu vietu dejošanai. Jaunie puiši dzēra vīnu un dejoja ar savām meitenēm, jo kāds spēlēja akordeonu. Man šī mūzika šķita dievišķīga. Nekad vēl nebiju dzirdējis kaut ko tik brīnum jauku. Itāliešu jauneklis, kas gādāja šo mūziku, arī reizēm piecēlās padejot un, ar rokām apņēmis savu meiteni, spēlēja akordeonu tai aiz muguras. Brīnumu man te bija bez sava gala. Es nedejoju, bet sēdēju pie galda un, acis iepletis, vēroju pārsteigumu pilno dzīvi ap sevi. Tādam mazam knauķim kā man šai dzīvē bija vēl tik daudz, ko mācīties. Laikam ritot, īru puiši jau paši ielēja sev vīnu, un jautrība sita augstu vilni. Ievēroju, ka puiši sāk streipuļot, dažs pat nogāzās dejodams, un kāds jauneklis bija ielīdis kaktā un aizsnaudies. Viena otra meitene šķita apvainojusies un grasījās doties mājup, bet citas meičas apmierinātas smēja vienā laidā, neko nebēdādamas un nogaidīdamas, kas vēl notiks.