— Jebkuru brīdi, — drosmīgi attraucu, — Jo drīzāk, jo labāk.
— Jauki, — viņš atbildēja. — Nāciet rīt no rīta pulksten septiņos!
Mani aizveda un ierādīja izpildāmos pienākumus. Iepazīstināja arī ar jaunās darbavietas noteikumiem — desmit stundu darbadiena, jāstrādā visu augu mēnesi, ieskaitot arī svētdienas un svētku dienas, izejamā diena reizi mēnesī; mēnešalga — trīsdesmit dolāru. Nekas iepriecinošs. Dolāru dienā par desmit stundu darbu es pelnīju jau pirms gadiem konservu fabrikā. Mierināju sevi ar domu — sak, esmu palicis neapmācīts melnstrādnieks, tad izpeļņas iespēja arī nevar palielināties, man pašam pieņemoties gados un spēkā. Tagad būs citādi. Nu es sāku strādāt, lai mācītos iemaņu, iegūtu amatu, varētu taisīt veiksmīgu karjeru — un apprecētu direktora meitu.
Tā es sāku pēc visiem likumiem — no pašiem iesākumiem. Tā tas pienākas. Padevu ogles kurinātājiem, kas meta tās kurtuvēs, kur to enerģija pārvērtās tvaikā, un tvaiks savukārt mašīnzālē tika transformēts par strāvu, un tur tad sākās darbs elektriķim. Šī ogļu piesviešana tik tiešām ir pats iesākums — ja tikai direktoram neienāks prātā nosūtīt mani uz raktuvēm, kur ogles tiek iegūtas, lai es varētu piesavināties vēl pilnīgāku izpratni par to, kā rodas elektrība, kas darbina ielu dzelzceļu.
Darbs! Biju gan strādājis vīru darbu kopā ar vīriem, taču tagad sapratu, ka īstu darbu vēl neesmu redzējis. Ko nu par desmitstundu darbadienu! Ogļu vajadzēja piegādāt tik daudz, lai pietiktu kā dienas, tā nakts maiņai, un, kaut arī nostrādāju visu pusdienlaika stundu, nekad nespēju paveikt savu normu pirms astoņiem vakarā. Strādāju divpadsmit un trīspadsmit stundas dienā, bet te virsstundas netika apmaksātas, kā tas bija fabrikā.
Varu arī tūdaļ atklāt, kur te slēpās tas āķis. Man taču lika veikt divu cilvēku darbu. Pirms manis viens pieaudzis spēcīgs strādnieks bija strādājis dienas maiņā un otrs tikpat spēcīgs — nakts maiņā. Tie katrs bija saņēmuši četrdesmit dolārus mēnesī. Direktors, negodīgā ceļā cenzdamies ekonomēt, bija pierunājis mani veikt divu vīru darbu par trīsdesmit dolāriem mēnesī. Es biju cerējis, ka viņš grib izmācīt mani par elektriķi. Bet īstenībā viņš uz manas ādas ietaupīja kompānijai piecdesmit dolāru operatīvo izdevumu mēnesī.
Bet es nemaz nezināju, ka aizstāju divus cilvēkus. Neviens man to netika teicis. Gluži otrādi — direktors bija visus nobrīdinājis, lai tik man nepasaka. Cik dūšīgi es ķēros pie darba pirmajā dienā! Strādāju ar pilnu atdevi — piebēru dzelzs tačku ar oglēm, skriešus aizdzinu līdz svariem un kravu nosvēru, tad steigšus ieripināju tačku katlu telpā un izgāzu uz plāksnēm pie kurtuvēm.
Darbs! Es padarīju pat vairāk nekā tie divi, ko aizvietoju. Tie bija tikai stūmuši ķerru un izbēruši ogles uz plāksnēm. Dienas maiņas vajadzībām tāpat darīju arī es, bet nakts maiņai paredzētās ogles vajadzēja bērt kaudzē pie katlu telpas sienas. Taču kurinātava bija maza. Tā bija projektēta ar aprēķinu, ka ogļu padevējs strādās arī nakts maiņā. Tāpēc naktij domātās ogles vajadzēja bērt arvien augstāk un augstāk, ogļu grēdu apakšā nobalstot ar biezām plankām. Pašā kaudzes galotnē ogles vajadzēja sviest vēl pa otram lāgam, grābjot ar lāpstu.
Es viscaur mirku sviedros, tomēr neatlaidos ne par collu, kaut arī jutu, ka tūlīt sabrukšu aiz pārguruma. Ap desmitiem rītā biju jau iztērējis tik daudz ķermeņa enerģijas, ka jutos izsalcis un steigšus notiesāju biezu dubult- riku maizes ar sviestu no sava pusdienu sainīša. To no- gremoju stāvēdams, visgarām notriepies ar ogļu putekļiem, un ceļi man tā vien ļodzījās. Ap pulksten vienpadsmitiem es tādā veidā biju jau nolocījis visu savu pusdienmaltīti. Bet kas par to? Nolēmu, ka tas man dos iespēju turpināt darbu arī pusdienlaikā. Rāvos visu pēcpusdienu. Uznākot tumsai, darbu turpināju elektrisko spuldzīšu apgaismojumā. Dienas maiņas kurinātāji aizgāja mājās, atnāca nakts kurinātāji. Bet es tikai rāvu vienā raušanā.
Ap pusdeviņiem galīgi izbadējies streipuliski aizden- derēju nomazgāties, pārģērbos un vilkos uz tramvaju. Līdz manai dzīves vietai bija trīs jūdzes, un man bija izdota brīvkarte ar norādījumu, ka drīkstu apsēsties vienīgi tad, ja nav pasažieru, kas pērk biļeti un līdz ar to pretendē uz sēdvietu. Smagi noslīgdams vaļējās platformas stūra sēdeklī, klusībā lūdzu dievu, kaut nu neviens pasažieris neiekārotu šo vietu. Taču tramvajs pildījās, un apmēram pusceļā iekāpa sieviete, bet brīvu sēdvietu vairs nebija. Grasījos celties augšā, bet pārbijies sajutu, ka nemaz nespēju to. Aukstā vēja appūsts, novārdzinātais ķermenis sēdeklī bija kļuvis stīvs un nepalokāms. Atlikušais ceļa posms pagāja, kamēr atslābināju savilktās locītavas un muskuļus un varēju uz zemākā pakāpšļa atslieties stāvus, Kad tramvajs pie mana ielas stūra apturēja, es gandrīz nogāzos gar zemi, tiklīdz spēru uz tās pirmo soli.
Aizklumburoju gar diviem namu blokiem līdz savām mājām un klibodams iesteberēju virtuvē. Kamēr māte steidza gatavot vakariņas, es uzklupu maizei ar sviestu, taču paspēju norīt tikai dažus kumosus, steks vēl bija pusce- pies, bet es jau gulēju cieši aizmidzis. Velti māmuļa mani purināja, lai taču mostos un paēdu gaļu. Tā arī nepamo- dinājusi, viņa pasauca tēvu palīgos, un par abiem viņi aizstiepa mani uz istabu, kur es nāves miegā sabruku guļvietā. Vecāki izģērba un apsedza mani. No rīta sākās mokpilnā modināšanas agonija. Viss ķermenis smeldza, bet — kas visļaunākais — roku locītavas bija sapampu- šas kā bluķi. Tomēr atlīdzināju sev neapēstās vakariņas, aprīdams milzonīgu brokastu porciju, un, kad klumburo- dams vilkos, lai paspētu uz tramvaju, sainītī nesu līdzi divtik lielu pusdienu porciju kā vakardien.