Darbs! Lai pamēģina tikko astoņpadsmit gadu vecumu sasniedzis jauneklis izgrābt tikpat daudz ogļu kā divi pieauguši trimmeri! Darbs! Jau sen pirms pusdienlaika biju aprijis pēdējo drupatiņu no savas prāvās maltītes. Tomēr biju cieši apņēmies pierādīt visiem, ko spēj centīgs jaunietis, kas nolēmis izsisties uz augšu. Ļaunākais, ka delnu locītavas pietūka arvien vairāk — sāpes jau atbalsojās visā ķermenī. Retais kāds nav izjutis, cik sāpīgi ir staigāt, ja sastiepta potīte. Tad nu iedomājieties, cik mokoši ir lāpstot ogles un stumt piekrautu ķerru, ja samilzušas abu roku locītavas! ,
Darbs! Ne reizi vien pārmocīts noslīgu aiz ogļu grēdas, i kur neviens mani nevarēja pamanīt, un šņukstēju aiz niknuma, aiz pazemojuma, aiz pārguruma un izmisuma. Šī otrā diena bija visgrūtākā, un to pārciest un pēc trīspadsmit stundu mocībām iedzīt katlu telpā pēdējo ogļu ķerru nakts maiņai man izdevās tikai tālab, ka izlīdzēja dienas maiņas kurinātājs — viņš stingri nosaitēja man abu roku locītavas ar platām ādas strēmelēm. Bandāža bija tik cieša, ka atgādināja elastīgu ģipsējumu. Siksnas amortizēja spiedienu un stiepienus, ko līdz šim uztvēra tikai locītavas, un bija savilktas tik stingri, ka dzīslām vairs nebija iespējams sarauties krampjos.
Tādā veidā tad nu es mācījos par elektriķi. Vakaru pēc vakara klibodams steberēju mājup, aizmigu, nepaspējis 1 pat paēst, un vecākiem vajadzēja aizvilkt mani uz gultu un izģērbt. Rītu pēc rīta, ikreiz stiepdams līdzi arvien lielākus pusdienmaizes sainīšus, es lumpačoju ārā no mājas, lai dotos uz darbu.
Bibliotēkā paņemtās grāmatas gulēja nelasītas. Satikšanās ar meitenēm vairs netika norunātas. Vārda tiešajā nozīmē biju vienīgi darbalops. Pats es strādāju, ēdu un gulēju, bet smadzenes man gulēja nepārtraukti. Tas viss atgādināja murgus. Strādāju katru dienu, arī svētdienās, un tālumā tik tikko viešama tuvojās vienīgā brīvdiena mēneša beigās; visu to dienu biju nolēmis pavadīt gultā — tikai gulēt un atpūsties.
Un dīvainākais visā šajā notikumā — es taču ne reizi netiku ņēmis mutē degvīnu un pat ne iedomājies par dzeršanu. Vai nu nezināju, ka smagi strādājošie gandrīz visi bez izņēmuma ir dzērāji. Biju redzējis, kā viņi plosto, un pagājušās dienās arī pats rīkojies tieši tā. Tomēr biju tik izteikts antialkoholiķis, ka man ne prātā nenāca doma — sak, nez vai nederētu iedzert, varbūt kļūst vieglāk.
To es uzsveru, lai parādītu, cik tāla manai būtībai bija tieksme pēc alkohola. Tomēr gala rezultātā — pēc daudziem gadiem — nemitīga saskare ar Džonu Miežagraudu tik un tā izraisīja manī dzeršanas kāri.
Sad tad ievēroju, ka dienas maiņas kurinātājs tā savādi noraugās manī. Pēdīgi kādu dienu viņš uzsāka sarunu. Vispirmām kārtām nozvērināja mani, ka cieši turēšu muti. Direktors esot šim piedraudējis man neko neteikt, ja pateikšot, varot izlidot no darba. Un nu viņš man pastāstīja par diviem ogļu padevējiem — nakts un dienas maiņai — un par algu, kādu tie saņēmuši. Es par trīsdesmit dolāriem mēnesī darot darbu, par kādu tie abi saņēmuši astoņdesmit. Šis jau gan būtot pateicis man to agrāk, tā kurinātājs apgalvoja, bet bijis pilnā pārliecībā, ka es drīz vien sabrukšot aiz pārpūles un darbu uzteikšot. Bet šitā es tikai bendējot pats sevi nost — un pie tam rādot sliktu piemēru. Es tak nositot darba algas, viņš aizrādīja, un atņemot darbu diviem cilvēkiem.
Tā kā biju amerikāņu zēns, pie tam lepojos ar to, ka esmu amerikāņu zēns, es tūdaļ vis darbu vēl neuzteicu. Gudri darīts tas nebija, pats zinu, tomēr biju nolēmis turpināt strādāt tik ilgi, līdz varēšu direktoram pierādīt, ka spēju to veikt un nesabrukt. Tikai tad uzteikšu, lai viņš pēc tam pasūkā pirkstus par to, ka zaudējis tik spējīgu jaunekli.
Būdams cerību pilns zaļš dumiķis, tieši tā arī izdarīju. Turpināju darbu tikmēr, līdz biju spējīgs iedzīt katlu telpā pēdējās nakts maiņas ogles jau pulksten sešos vakarā. Tad uzteicu vietu, kur biju cerējis izmācīties par elektriķi, veikdams vairāk nekā divu vīru darbu par pusaudža algu, pārgāju mājās un nogulēju veselu diennakti. Par laimi, nepaliku šajā darbā tik ilgi, lai nodarītu pats sev kādu kaitējumu, kaut gan vēl kādu gadu man vajadzēja valkāt saites ap delnu locītavām. Tomēr šīs pārstrādāšanās orģijas gala rezultāts bija tas, ka darbs man pilnīgi apriebās. Vienkārši negribēju vairs strādāt. Pat doma par darbu šķita pretīga. Un lai tad es arī palieku bez pastāvīgas darbavietas! Velns lai parauj visu amatā mācīšanos! Tad jau labāk priecīgi dauzīties apkārt pa pasauli, kā biju to darījis agrāk. Tā es atkal nokļuvu uz dēkaiņa takas — devos klaidu gaitās uz austrumu novadiem, pāriedams uz dzelzceļa izmantošanu.
XXI NODAĻA
Bet lieciet vērā! Tiklīdz izgāju uz dēku takas, atkal sastapu Džonu Miežagraudu. Pasaule, pa kuru klaidoju, ir pilna svešinieku, un tikai kopīga iedzeršana ļauj cilvēkiem iepazīties citam ar citu un paver ceļu uz piedzīvojumiem. Vienalga, vai i tas notiek kādā krodziņā kopā ar ieskurbušiem pilsētiņas iemītniekiem vai ar laipnīgu dzelzceļnieku, kas pats jau krietni ieķēris, bet vēl apgādājies ar blašķīti katrā kabatā, vai arī ar pulciņu «drogistu», kas salasījušies savā iemīļotajā kabakā. Jā, un arī «sausajos» štatos, kur alkohola lietošana aizliegta, dzerts tiek tik un tā — piemēram, tādos kā Aijova 1894. gadā, kad es savā nodabā soļoju pa Demoinas galveno ielu un mani ik pa laiciņam viens vai otrs pilnīgi svešs cilvēks paaicināja iegriezties kādā slepenā krodziņā; atceros, iedzeršanas notika gan frizētavā, gan atslēdznieka darbnīcā, gan mēbeļu veikalā.