Kur tik sper kāju, visur Džons Miežagrauds. Pat nabaga klaidonim tajās mierpilnajās dienās nereti laimējās iemest pa lāsei. Atceros, pat Bufalo cietumā dažs labs no mums prata iedzīvoties pamatīgā skurbulī, un vēlāk, kad pēc izlaišanas klīdām pa Bufalo ielām, finansējām šādu skurbuli ar penijiem, ko izdiedelējām no garāmgājējiem.
Nejutu vajadzību pēc alkohola, bet, būdams kopā ar cilvēkiem, kas iedzer, dzēru viņiem līdzi. Ceļodams vai klaiņodams allaž tiecos sameklēt sev biedros enerģiskākos un pārgalvīgākos no sastaptajiem puišiem, bet tieši šie enerģiskākie un pārgalvīgākie visvairāk mīlēja iemest. Tie mēdza būt labi biedri, ļoti uzņēmīgi, reizumis visai lieli īpatņi. Varbūt šādiem cilvēkiem piemīt pārāk daudz temperamenta, kas spiež viņus novērsties no vispārpieņemtā, ikdienišķā un meklēt izklaidēšanos melīgajos, fantastiskajos Džona Miežagrauda apgalvojumos. Lai būtu kā būdams, cilvēki, kuri man patika, ar kuriem es vēlējos būt kopā, nemaldīgi bija atrodami tikai Džona Miežagrauda sabiedrībā.
Klaidu gaitās ceļodams cauri visām Savienotajām Valstīm, es apguvu pavisam jaunus uzskatus par dzīves parādībām. Būdams klaidonis, atrados ārpus sabiedrības, varētu teikt, pašos tās pagrabos. Varēju no ārienes novērot, kā darbojas sabiedrības mašinērija. Redzēju griežamies sociālās iekārtas spararatus un uzzināju, ka melnais darbs nepavisam netiek turēts tādā cieņā, kā man centās iegalvot skolotāji, sprediķotāji un politikāņi. Cilvēki bez noteiktas profesijas īstenībā ir bezpalīdzīgs darbalopu bars. Ja kāds iemācās amatu, viņš ir spiests iestāties arodbiedrībā, lai varētu dabūt darbu savā profesijā. Un viņa arodbiedrība ir spiesta ar vārdiem un darbiem cīnīties pret darba devēju apvienībām, cenšoties paaugstināt algas vai samazināt darba stundu skaitu. Uzņēmēju apvienības savukārt pūlas to nepieļaut, cīnoties pretī ar zobiem un nagiem. Nekādu cieņu pret darbu un tā darītāju es nekur nevarēju saskatīt. Un, ja kāds darba cilvēks kļūst vecs vai cieš nelaimes gadījumā, viņš tiek izmests atkritumu kaudzē gluži kā jebkura nolietota mašīna. Tiku redzējis daudzus tādus izspiestus strādniekus, kuru mūžs beidzās bez jebkādas cieņas un goda.
Tā nu mans jaunais dzīves uzskats veidojās šāds: fiziskais darbs nav nekas cienījams un galīgi neatmaksājas. Man nevajag nekāda amata — tāds bija mans lēmums — un nekādu direktora meitu. Bet noziegumos arī neielaidīšos — tas bija otrs lēmums. Likumpārkāpēju gaida tāds pats nelaimīgs liktenis kā strādnieku. Vērtība ir tikai smadzeņu spējām, nevis fiziskajam spēkam, un es apņēmos nekad vairs nepiedāvāt savus muskuļus darbaspēka tirgū. Pārdošu tikai savas smadzenes — un citu neko.
Kaiifornijā atgriezos ar ciešu nodomu — attīstīt smadzenes. Tas nozīmēja — iegūt izglītību. Pamatskolu biju pabeidzis jau sen, tāpēc tagad iestājos augstākā — Oklendas vidusskolā. Lai nopelnītu iztikas naudu, strādāju par sētnieku. Bez tam man palīdzēja arī māsa; un man nebija iebildumu nopļaut kādam mauriņu vai nonest pagalmā un izdauzīt paklājus, ja tikai atradās dienā kāda brīvāka stunda. Strādāju, lai tiktu vaļā no darba, — labi atskārtu šo nežēlīgo paradoksu, bet, apstākļu spiests, pa- kļāvos tam.
Zēnu un meiteņu iemīlēšanās spēlītes palika pagājībā, līdz ar tām arī Heidija, Lūiss Satūks un senākās vakar- stundu pastaigas. Man trūka tam laika. Iestājos Henrija Kleja Diskusiju biedrībā. Tiku ielūgts arī paviesoties dažu tās locekļu mājās, tur es iepazinos ar jaukām meitenēm, kuru svārku mala jau sniedzās līdz pat grīdai. Apmeklēju dažus nelielus pašdarbnieku pulciņus, kur aizrautīgi diskutējām par dzeju, mākslu un gramatikas finesēm. Iestājos sociālistu partijas Oklendas organizācijā, kur mēs studējām un apspriedām politisko ekonomiju, filozofijas un politikas jautājumus. Pastrādāju arī brīvbiblio- tēkā, reizē izlasīdams milzum daudz grāmatu par visādām blakusproblēmām, bet tādējādi es ieguvu tiesības uz biedra karti vai veselā pusducī dažādu citu organizāciju.
Vairāk nekā pusotra gada es degvīnu neņēmu ne mutē, pat domās tam nepieskāros. Man nebija laika un, protams, trūka arī vēlēšanās. Blakus sētnieka darbam, studijām un nevainīgām izklaidēm, kā, piemēram, šahs, man nebija iespējams ne mirklīti ziedot kam citam. Pamazām rnan atklājās jauna pasaule, un es tik kaismīgi centos izmantot visu, ko tā var sniegt, ka vecā Džona Miežagrauda pasaule mani vairs nespēja ietekmēt.
Jā, kā nu ne, es iegāju arī krogā. Devos apciemot Džoniju Heinholdu «Pēdējā šansē», bez tam gribēju no viņa aizņemties naudu. Un te nu atklājās vēl cits pavērsiens satiksmē ar Džonū Miežagraudu. Sen zināma patiesība, ka krodzinieki mēdz būt lāga cilvēki. Salīdzinājumā ar tā saucamajiem biznesmeņiem viņi ir daudz augstsirdīgāki. Kad man reiz šausmīgi ievajadzējās desmit dolāru un nebija kur tos raut, es itin vienkārši devos pie Džonija
Heinholda. Jau vairākus gadus nebiju pārkāpis viņa dzertuves slieksni, ne arī izdevis kādu centu pie viņa letes. Un arī toreiz, kad iegāju aizņemties desmit dolārus, nepasūtīju neko dzeramu. Bet Džonijs Heinholds man iedeva desmit dolārus bez kādas ķīlas, neprasīdams pat pro« centus.
Tajā ne visai garajā laikposmā, kad visiem spēkiem centos iegūt izglītību, es ne vienreiz vien dabūju iegriezties pie Džonija Heinholda, lai aizņemtos naudu. Gatavodamies iestāties universitātē, aizlienēju no viņa pat četrdesmit dolārus — bez ķīlas, bez procentiem, bez kādas iedzeršanas. Un tomēr — te, lūk, ir tas āķis, to var saukt par tradīciju vai par nerakstītu likumu — savās labklājības dienās, jau pēc ilgākiem gadiem, es bieži metu krietnu līkumu, braukdams cauri vairākiem kvartāliem, lai iedzertu tieši pie Džonija Heinholda letes, tādējādi atlīdzinot dažādo aizņēmumu novilcinātos procentus. Ne jau tāpēc, ka Džonijs Heinholds man to būtu lūdzis vai ka viņš cerētu uz to. Kā jau teicu, darīju to, pak|audamies nerakstītajam likumam, ko biju iegaumējis tāpat kā citas tradīcijas, kādas ieviesis Džons Miežagrauds. Bezcerīgi grūtos apstākļos, kad cilvēkam nav citas vietas, kur meklēt palīdzību, kad viņam nepieder nekas tik vērtīgs, ko cietsirdīgais augļotājs būtu ar mieru pieņemt ķīlām, cilvēks var doties pie kāda pazīstama krodzinieka. Pateicības jūtas taču ir cilvēka neatņemama īpašība. Kad cilvēks, kuram izlīdzēts, atkal tiek pie naudas, pats par sevi saprotams, ka daļa no tās jāizdod pie draudzīgā krodzinieka letes.