Atceros, kā man klājās rakstnieka karjeras sākumos, kad nelielās honorāru summiņas no žurnāliem pienāca ar traģisku neregularitāti, bet tai pašā laikā man bija jālauza galva, kā uzturēt arvien pieaugošo ģimeni — sievu, bērnus, māti, māsasdēlu, kā arī nēģeru auklīti mammiņu Dženniju līdz ar viņas vecīgo vīru, kuriem bija pienākušas grūtas dienas. Man bija divas vietas, kur varēju aizņemties naudu: frizētava un krogs. Frizieris pieprasīja piecus procentus mēnesī, atvelkot tos jau iepriekš. Tas nozīmē: ja es aizņēmos simt dolārus, viņš man izsniedza tikai deviņdesmit piecus. Atlikušos piecus viņš paturēja kā procentu avansu par pirmo mēnesi. Nākamajā mēnesī es viņam atkal maksāju piecus dolārus, un tā turpinājās ik mēnesi, līdz izplēsu prāvāku honorāru no izdevējiem un varēju nokārtot parādu,
Otra vieta, kurp varēju doties grūtā brīdī, bija krogs. Šo krodzinieku pēc skata pazinu kādus pāris gadus. Nekad netiku dzēris viņa krogā un arī aizņemšanās reizē nepasūtīju nevienu glāzīti. Taču viņš nekad man neatteica, lai kādu summu es prasīju. Nelaimīgā kārtā viņš pārcēlās uz citu pilsētu, kamēr es vēl nebiju ticis pie turības. Līdz šai dienai man žēl, ka viņš aizceļojis. Tāds nu reiz ir likums, ko esmu iegaumējis. Saskaņā ar to man būtu vajadzējis — un to es darītu vēl šobrīd, ja vien zinājis, kur šis krodzinieks atrodas, — šad un tad iegriezties viņa krogā un izdot dažus dolārus pie viņa letes, ar pateicību pieminot agrākos laikus.
Uzrakstītais nav domāts kā slavas dziesma krodziniekiem. Drīzāk tas ir Džona Miežagrauda visvarenības ap- dziesmojums, lai ilustrētu vēl vienu no tiem miljoniem paņēmienu, ar kādiem Džons Miežagrauds velk cilvēku savos apkampienos, līdz pēdīgi cilvēks spiests atzīt, ka bez Džona Miežagrauda vairs nejaudā spert ne soli.
Tomēr atgriezīsimies pie mana stāstījuma. Pametis dēkaiņa taku, es dzīvoju, pāri galvai ieracies studijās, ik mirkli aizņemts un nodarbināts, un nelikos ne zinis par Džona Miežagrauda eksistenci. Nedzēra arī neviens no cilvēkiem, starp kuriem mēdzu uzturēties. Ja kāds būtu dzēris un man piedāvājis, es, protams, neatteiktos. Bet tā tas nenotika, un, kad man gadījās brīvs brīdis, es to izmantoju šaha spēlei, pastaigām ar jaukām meitenēm, šoreiz jau studentēm, vai izbraucieniem ar velosipēdu, ja vien man laimējās un-tas tobrīd neatradās augļotāja pārvaldīšanā.
Visu laiku cenšos lasītājam norādīt uz vienu: manī nebija ne mazākās sliecības uz alkoholu, par spīti ilgajai un grūtajai vergošanai Džona Miežagrauda jūgā. Biju atgriezies no dzīves viņas malas un sajūsmināts baudīju studējošo jauniešu dzīves veida arkādisko vienkāršību. Biju atradis ceļu uz gara dzīves karaļvalsti un apskurbi- nājos tīri intelektuāli. (Ak vai! Vēlāk dabūju izjust, ka arī intelektuālam reibumam seko briesmīgas paģiras.)
XXII NODAĻA
Vidusskolas mācību programma bija paredzēta trim gadiem. Man sāka zust pacietība. Bez tam ilgstoša skološanās man būtu finansiāli neiespējama. Ar saviem ienākumiem
es nespēju izvilkt līdz galam, un man ārkārtīgi gribējās iestāties valsts universitātē. Pavadījis vienu gadu vidusskolā, nolēmu saraut īsi un aši. Aizņēmos naudu un nokārtoju iestāšanās maksu augstskolas sagatavošanas kursu jeb «dīdītavas» vecākajā nodaļā. Man apsolīja, ka šādā veidā es būšot sasniedzis gatavību iestāties universitātē jau pēc četriem mēnešiem, tā ietaupīdams divus gadus.
Bet tad bija gan iekalšanal Vajadzēja taču divu gadu mācību vielu dabūt iekšā galvā trešdaļgadā. Mācījos, līdz kvadrātvienādojumi un ķīmiskās formulas, burtiski, vairs nelīda galvā. Bet tad kursu vadītājs kādu dienu paaicināja mani sānis. Viņš ļoti atvainojoties, tomēr esot spiests dot man atpakaļ iemaksu un lūgt mani pamest kursus. Tas neesot sekmju dēļ, nē. Visos priekšmetos man veicoties labi, un, ja viņš varētu aizvadīt mani līdz kursu beigām, viņš esot pārliecināts, ka ari universitātē es turpinātu tikpat sekmīgi. Nelaime tā, ka ļaunas mēles tenkojot par manu nodomu. Kas vēl nebūsi Četros mēnešos sasteigt divu gadu darbu! Tas taču būtu skandāls, un universitātes sāktu bargāk atsijāt tos, kas iestājas no oficiālajiem sagatavošanās kursiem. Viņš šādu skandālu nedrīkstot pieļaut, tāpēc lūdzot mani būt tik laipnam un šķirties no šejienes.
Cits nekas neatlika. Atdevu atpakaļ aizlienēto naudu tin, zobus griezdams, ķēros pie iekalšanas patstāvīgi. Līdz iestājeksāmeniem universitātē bija atlikuši trīs mēneši. Bez laboratorijām, bez repetitoriem, sēdēdams savā guļamistabā, es tomēr turpināju uzsākto, cenzdamies iespiest galvā divu gadu vielu trīs mēnešos, vēl atkārtojot arī iepriekšējā gadā apgūto.