Mācījos pa deviņpadsmit stundām dienā. Trīs mēnešus izturēju šādu sacīkšu tempu, pārtraukdams to tikai atsevišķos izņēmuma gadījumos. Miesa man nogura, prāts nogura, bet es neatlaidos. Aiz pārpūles acu priekšā sāka midžināties, tomēr kalpot tās neatteicās. Varbūt uz pašu beigu galu es sametos druscīt padurns. Zinu tikai — tolaik biju iedomājies, ka esmu atklājis riņķa kvadratūras formulu, tomēr man pietika prāta atlikt tās pilnīgu atrisināšanu uz laiku, kad eksāmeni būs nokārtoti. Tad nu gan es viņiem parādīšu!
Pienāca eksāmenu laiks, un šīs nedaudzās dienas es tikpat kā netiku aizvēris acis miegā, ik brītiņu veltīdams
vienīgi iekalšanai un atkārtošanai. Un, kad biju iesnie* dzis pēdējo rakstveida eksāmena lapu, biju galīgi čupā — absolūta smadzeņu pārpūle. Grāmatām es vairs ne acis neuzmetu. Atsacījos pat no domāšanas — ne redzēt negribēju cilvēku, kas spējīgs domāt.
Šādam garastāvoklim var būt tikai viena recepte, un es pats to sev izrakstīju, — dēku taka. Nemaz nenogaidījis eksaminācijas rezultātus, aizņēmos no paziņas jahtu, iestūkāju segu rulli un šo to no sausās pārtikas kajītē un uzvilku buru. Agrā rīta bēguma pēdējie viļņi iznesa laivu no Oklendas estuāra, līcī to uztvēra pirmie paisuma uzplūdi, un, spēcīgas brīzes nesta, mana laiva aši aizšāvās pa viļņiem. Sanpavlo licī vāliem vēlās migla, arī Kārki- nēza šaurums pie Selbija rūdas kausētavas tinās miglas blāķos; es pagriezu stūri pret okeānu un atstāju aizmugurē krastmalas vecās kuģu ceļa zīmes, kuras pirmoreiz biju mācījies pazīt, braukdams kopā ar Nelsonu uz «Ziemeļbrieža», kam nekad netika ievilktas buras.
Priekšā parādījās Benišija. Pabraucu garām Ternera dokiem, apmetu loku Solano piestātnei un pietuvojos krastam pie niedru audzēm, kur ciešā pudurā gulēja zvejnieku barkasi un kur arī es kādreiz agrākajos laikos tiku mitinājies, pie tam žūpodams uz nebēdu.
Tieši šeit kaut kas ar mani notika, un vēl ilgus nākamos gadus man ne jausmas nebija, cik tas ir nopietni. Ne domājis nebiju apstāties Benišijā. Paisums labvēlīgs, ceļavējš svilpdams pūta burās — visbrīnišķīgākie apstākļi burāšanai. Tālumā jau rēgojās Vērša galvas un Armijas posteņa zemesragi, norādīdami ieeju Sjūzenas līcī, kurš, jādomā, arī bija apmiglojies. Un tomēr, tiklīdz uzmetu acis zvejnieku barkasiem, kas gulēja starp piekrastes niedru kumšķiem, es tai pašā mirklī, ne brīdi nešaubījies, piespiedu stūreskoku, savilku šotes un pagriezu laivas galu pret krastu. No manu samocīto smadzeņu dzīlēm tūdaļ iznira apziņa, pēc kā īsti es kāroju. Es kāroju dzert. Es gribēju piedzerties.
Sī tieksme bija neatvairāmi pavēloša. Nekādu neskaidrību te nevarēja būt. Neko citu visā plašajā pasaulē manas izpluinītās un pārpūlētās smadzenes nevēlējās, tikai atgūties no pārguruma tādā veidā, kādu tās jau pazina. Te nu, lūk, ir lietas būtība. Pirmo reizi mūžā es apzināti un brīvprātīgi kāroju piedzerties. Tā atkal bija jauna, pavisam nepazīstama Džona Miežagrauda varas atklāsme.
Ne jau organisms prasīja pēc alkohola. Tās bija prāta alkas. Pārmērīgā darba novārdzinātais prāts tiecās aizmirsties.
Bet pats galvenais šajā būtībā, lūk, kas. Lai cik pārmocītas būtu manas smadzenes, tomēr, ja es nebūtu dzēris jau agrāk, doma par piedzeršanos nekādi nevarētu ienākt man prātā. Biju sācis ar fizisku riebumu pret alkoholu, gadiem dzēris tikai biedrošanās dēļ un tālab, ka degvīns bija visur pieejams arī dēku takās, nu biju sasniedzis to pakāpi, kad manas smadzenes uzstājīgi pieprasīja ne vien iedzeršanu, bet galīgu piedzeršanos. Ja es tik ilgi nebūtu radinājies pie alkohola, smadzenēm nemaz nevarētu rasties šāda prasība. Es būtu aizburājis garām Vērša galvai, ieniris Sjūzenas līča baltajās dūmakās, un, klausoties dūkojam vēju, kas piepūta buru un vēdinājās ap manu augumu, es būtu aizmirsis vārgumu, būtu atpūtinājis un atsvaidzinājis smadzenes.
Bet tagad es piebraucu krastā, nostiprināju visus galus un steidzos uz barkasiem. Cārlijs Legrāns krita man ap kaklu. Viņa sieva Lizija spieda mani pie savām apjomīgajām krūtīm. Billijs Marfijs un Džo Loids, un visi citi vecās gvardes atlikušie pārstāvji sanāca man apkārt un cits par citu tiecās slēgt mani savās rokās. Cārlijs tūdaļ pakampa kannu un pāri dzelzceļa uzbērumam steidzās uz Jorgensena krodziņu. Tas nozīmēja, ka būs alus. Bet es kāroju kā stiprāka, tāpēc nokliedzu viņam pakaļ, lai atnes pudeli viskija.
Daudzkārt šī blašķe dabūja ceļot pāri uzbērumam un atpakaļ. Arvien vairāk saradās veco draugu no senajiem brīvestības un vieglās dzīves laikiem — tie bija zvejnieki, gan grieķi, gan krievi, gan franči. Visi pa kārtai izmaksāja, un tad atkal sākām no gala. Viesi nāca un gāja, bet es paliku un sadzēru ar visiem. Dzēru kā negausis — lieliem malkiem. Gāzu degvīnu rīklē un tīksmi izbaudīju smadzenēs kāpjošo reibuli.
Atnāca Gliemis, kas bija Nelsona pārinieks pirms manis, glīts no vaiga, kā jau allaž, bet vēl nesavaldīgāks, gandrīz jau vai slims, pats sevi sadedzinājis ar nemitīgu dzeršanu. Viņš nāca no burinieka «Gazele», kur tikko kā bija ķildojies ar savu pārinieku, — tur bija vilkti laukā naži, dalīti belzieni, un Gliemis nu centās sevī vēlreiz uzkurināt niknuma kvēli, bez sāta tempdams viskiju. Nemitīgi iedzerdami, pieminējām Nelsonu, kurš nu jau atstiepis savus platos plecus pēdējai ilgajai atdusai tieši šai pašā Benišijas pilsētiņā; nobirdinājām ari pa asarai, jo atminējāmies tikai visu labo, kas saistījās ar viņa vārdu, un vēlreiz nosūtījām blašķi piepildīšanai, lai varētu uzdzert viņa piemiņai.
Vecie draugi gribēja mani pierunāt, lai pārnakšņoju pie viņiem, bet pa vaļējo durvju aili redzēju spirgta vēja viļņoto ūdens klāju, ausīs dūca brīzes šalkoņa. Un, kamēr es centos aizmirst, kā trīs smagus mēnešus ik dienas pa deviņpadsmit stundām biju urbies grāmatās, Cārlijs Legrāns pārkravāja manu mantību lielā Kolumbijas upes lašu laivā. No savas puses viņš vēl pievienoja maišeli ogļu un zvejnieku ogļu plāti, kafijas katliņu un cepamo pannu, ka arī mazliet kafijas, gabalu gaļas un tumšu jūras asari, gluži svaigu, torīt kā no ūdens vilktu.