Man vajadzēja draugu atbalsta, lai noietu pa sagrabējušajām piestātnes laipām un ierāptos laivā. Viņi arī savilka manu buru tiktāl, līdz tā iztaisnojās gluži plakana. Daži gan bažījās, vai vajagot tik stīvi pievilkt, tomēr es pastāvēju, ka vajag, un Cārlijs par to nemaz nešaubījās. Viņš mani labi pazina no senākiem laikiem un zināja, ka būrāt es spēju, kamēr vien spēju kaut ko saskatīt. Tad viņi atraisīja tauvu. Es piepacēlu stūreskoku, satvēru šo- tes un, kaut arī acis miglojās, iegrozīju laivu kursā, pēc tam vēl pamādams krastā palicējiem atvadas.
Plūdmaiņas jau bija grozījušās, un straujais bēguma plūds, traukdamies tieši pretī vēl straujākajam vējam, sacēla stāvus, brāzmainus viļņus. Sjūzenas līcis putoja balts aiz niknuma. Taču lašu laiva tiek cauri visam, un es pratu ar lašu laivu apieties. Tālab stūrēju tik viļņiem pretī un pāri tiem un, skaļi klaigādams un dziedādams, izplūdu nievās par grāmatām un skolām. Plīstošās viļņu kores piešļāca laivā kādu pēdu dziļu ūdens gāzmu, bet es smējos, kad ūdens skalojās man ap kājām, un dziedāju nicinājumu vējiem un viļņiem. Pasludināju pats sevi par dzīves valdnieku, kas traucas pār nesavaldītajiem elementiem, un Džons Miežagrauds ceļoja man līdzi. Jukjukām ar matemātikas formulām, ar filozofijas kategorijām, ar dižu oratoru citātiem man atmiņā jaucās vecās dziesmas, ko biju iemācījies tajās senajās dienās, kad no konservu fabrikas pārgāju uz austeru zvejnieku kuģiem, lai kļūtu par pirātu, — tādas kā «Melnā Lulū», «Lido mākoņi», «Esi mīļš pret manu meitu», «Bostonas kramplauzis», «Šurpu nāciet, spēlmaņi un bieži», «Putniņš būt vēlējos», «Senandoa» un «Rančo, zēni, rančo».
Daudzas stundas vēlāk, saulrieta ugunīm liesmojot, atrados tur, kur Sakramento un Sanhoakīnas upes saplūdina kopā savus duļķainos ūdeņus, izbraucu pa taisno Ņujorkas kanālu, pārslīdēju pāri gludajam, krastu ieslēgtajam ūdens blāknumam aiz Melnā Dimanta un, iegriezis Sanhoakīnas deltā, traucos uz Antiohu, kur, mazliet jau at- skurbis, toties šausmīgi izsalcis, pietauvoju savu laivu blakus kartupeļiem piebērtai liellaivai, kuras takelējums man šķita tāds kā pazīstams. Uz klāja tik tiešām atradās mani seni paziņas; viņi izcepa manu asari olīvu eļļā. Bez tam tika pagatavots gaļas sautējums zvejnieku gaumē, bagātīgi gardināts ar ķiplokiem, klāt ēdām brūni apce- pušu itāliešu maizi bez sviesta un visu to noskalojām ar pintas lieluma krūzēm bieza, reibinoša sarkanvīna.
Manai lašu laivai bija sūce, bet liellaivas mājīgajā kajītē man laipni piedāvāja sausu koju ar sausām segām; tur mēs gulējām smēķēdami un tērzējām par senajām dienām, kamēr mums virs galvas vējš gaudoja takelāžā un resnās tauvas dārdēdamas sitās pret mastu.
XXIII NODAĻA
Mans burājums lašu laivā ilga veselu nedēļu, un mājās es atgriezos pilnā gatavībā iestāties universitātē. Visu šo nedēļu uz ūdeņiem atkal dzēris netiku. Šinī sakarībā biju pat spiests izvairīties no vecu draugu apmeklēšanas, jo dēkaiņu taku arvien aplenkumā tur Džons Miežagrauds. Piedzerties man kārojās tikai tai pirmajā dienā, bet nākamajās vairs nemaz. Novārdzinātās smadzenes bija atžirgušas. Morālu aizspriedumu man šinī ziņā nebija itin nekādu. Par to pirmo orģiju dienu Benišijā neizjutu ne kaunu, ne nožēlu un vairs pat nedomāju par to, kad laimes pilns atgriezos pie grāmatām un studijām.
Pagāja ilgi gadi, līdz es atkal paraudzījos atpakaļ uz to dienu un sapratu, cik tā bijusi nozīmīga. Tolaik un vēl ilgi pēc tam pieminēju to vienīgi kā jautru dzīru reizi. Tikai krietni vēlāk, mocīdamies smadzeņu truluma un intelekta gurduma jūgā, es to atcerējos, jo atkal izjutu alkas pēc remdinājuma, kādu sniedz alkohols.
Bet visā šai laikposmā, ja neskaita vienīgo klupšanas gadījumu Benišijā, turpināju atturībnieka dzīvi — galve- nokārt tieši tāpēc, ka nevēlējos dzert. Otrkārt, atturībnieks biju tāpēc, ka mans ceļš veda cauri grāmatu ailēm un studenti dzert nemēdza. Bijis es ārā, uz dēku takas, pats par sevi saprotams, ka es būtu dzēris. Tā jau ir dēkaiņu dzīves nožēlojamā puse, jo dēku takas ir Džona Miežagrauda iemīļotais medību lauks,
Pabeidzu pirmo semestri un 1897. gada janvārī pārgāju uz otro. Tomēr mani mocīja naudas trūkums, kā arī atziņa, ka universitāte man nedod visu, ko vēlos, tai laika sprīdī, ko varu tai atlicināt, un es biju spiests izstāties. Pārāk vīlies tomēr nebiju. Divus gadus tiku studējis un šajos divos gados — kas bija daudz vērtīgāk — biju paguvis izlasīt ļoti daudz. Gramatikas zināšanas arī bija nostiprinājušās. Tiesa gan, vēl nebiju atradinājies un runāju «esu», nevis «esmu», tomēr rakstīdams vairs negrēkoju ar dubultām negācijām nevietā, kaut gan dzīvā sarunā šī kļūda man vēl bieži paspruka.
Izšķīros, ka nu nekavējoties jāuzsāk rakstnieka karjera. Nevarēju izvēlēties, kurai no četrām nozarēm pievērsties: vispirms man patika mūzika, otrkārt, dzeja, treškārt, filozofisku, ekonomisku un politisku eseju rakstīšana un, ceturtkārt un pēdīgi, — stāstu rakstīšana. Apņēmīgi izsvītroju mūziku kā nepieņemamu, iekārtojos savā guļamistabā un sāku vienādā mērā nodoties visām trim pārējām nozarēm. Ak kungs, kādā .aizrautībā es rakstīju! Tāda radīšanas drudža vēl neviens nebūs pazinis, un man pašam jābrīnās, kā nesāku jukt prātā. Mans strādāšanas veids bija pietiekami negudrs, lai es dabūtu smadzeņu atmiekšķēša- nos un nonāktu trako namā. Es rakstīju, rakstīju itin visu ko — pārblīvētas esejas, īsus zinātniskus un socioloģiskus apcerējumus, humoristiskus pantus, visdažādākās formas dzejoļus, sākot ar trioletiem un sonetiem līdz traģēdijai baltajā pantā un neveikliem eposiem Spensera1 stan- cēs. Bija gadījums, kad es nepārtraukti sacerēju dienu no dienas pa piecpadsmit stundām no vietas. Reizēm aizmirsu pat paēst vai arī atteicos ēšanas dēļ atrauties no saviem kaismīgajiem literārajiem izvirdumiem.