' Spensers Edmunds (1552—1599) — pazīstams angļu dzejnieks, bruņinieku romānu garā sacerētas poēmas «Karaliene Feja» autors.
Un tad vēl ķibeles ar pārrakstīšanu. Manam māsasvīram bija rakstāmmašīna, ko viņš pa dienu lietoja pats. Nakti man bija atļauts to izmantot. Šī mašīna bija tīrais brīnumzvērs. Vēl šodien varu vai apraudāties, kad atceros savas mocības ap to. Jādomā, tas būs bijis rakstāmmašīnu ēras sākuma gada pats pirmais modelis. Tās alfabētā bija vienīgi lielie burti. Mašīnu šķita apsēdis kāds ļauns gars. Tas nepakļāvās nekādiem pazīstamiem fizikas likumiem un šķita apgāžam visiem zināmo aksiomu: ja vienādus priekšmetus vienādi pārveido, radīsies vienādi rezultāti. Es varu apzvērēt, ka šī mašīna, vienādi darbināta, nekad divreiz nedeva vienu un to pašu rezultātu. Atkal un atkal tā nodemonstrēja, ka vienādus rezultātus var sasniegt tikai ar visdažādākajām darbībām.
Kā man sāpēja mugura, kad biju pastrādājis ar šo mašīnu! Pirms šā eksperimenta mana mugura bija nevainojami pārcietusi visnegantākās piepūles, kādas tai tika uzkrautas manas ne visai vieglās karjeras laikā. Tomēr šī rakstāmmašīna pierādīja, ka mugurkaula vietā man ir pīpeskāts. Sāku arī baidīties par saviem pleciem. Pēc katra rakstīšanas seansa tie smeldza kā reimatisma lēkmē. Taustiņus nācās sist tik spēcīgi, ka ārā uz ielas likās: tur dārdina attāls pērkons vai arī kāds lauž mēbeles. Sparīgi dauzot taustiņus, es sasprindzināju pirkstu cīpslas līdz pat elkoņiem, bet pirkstu gali bija vienās čulgās, kas trūka pušu un čūlāja. Bijusi tā mana personiskā mašīna, es to būtu darbinājis ar namdara veseri.
Ļaunākais tas, ka man taču vienlaikus vajadzēja kā pārrakstīt manuskriptu, tā arī lūkot savaldīt mašīnu. Tās bija fiziskas ciešanas un reizē smadzeņu brāzmojums, lai varētu uzrakstīt tūkstoš vārdu, bet es taču ik dienas uzrakstīju pat tūkstošiem vārdu, ko tad arī vajadzēja pārrakstīt, jo es loloju pārliecību, ka izdevēji redakcijās tos nevar vien sagaidīt.
Ak vai — gan rakstīšana, gan pārrakstīšana mani pamatīgi nomocīja! Man bija smadzeņu un nervu pārgurums un ķermeņa pārgurums arī, tomēr ne reizi neradās doma par dzeršanu. Es mitinājos pārāk augstās sfērās, lai man vēl vajadzētu kādu remdinātāju. Visas savas nomoda stundas — izņemot tās, ko ziedoju velnišķīgajai rakstāmmašīnai, — es pavadīju radīšanas jūsmas debesīs. Bez tam dzeršanas tieksmi nejutu arī tālab, ka vēl arvien ticēju daudz kam cildenam — ka visi cilvēki mīl cits citu tāpat, kā mīl vīrieši un sievietes, ka vecāki uzticīgi gādā par bērniem, ka cilvēku starpā valda taisnīgums, ka viņiem vajadzīga māksla, vārdu sakot, loloju veselu lēveni gaišu ilūziju, pārliecināts, ka tās vienīgās uztur zemeslodes griešanos.
Taču gaidošie izdevēji labāk vēlējās gaidīt arī turpmāk. Mani manuskripti kursēja plašā rajonā starp Kluso un Atlantijas okeānu turp un atpakaļ. Laikam jau tā bija rakstāmmašīnas velnišķīgā burvestība, kas neļāva izdevējiem pieņemt no manis ne vissīkāko raksta galiņu. Vilks viņu zina — es nezinu, taču, jādomā, manu sacerējumu saturs bija tikpat traks kā rakstījuma veids. Par smiekla naudu pārdevu savas sūri grūti iegādātās skolas grāmatas bukinistam. Aizlienējos nelielas naudas summiņas, kur vien varēju, un pieļāvu pat, ka mans sirmais tēvs mani uztur ar savu zūdošo spēku pēdējām paliekām.
Necik ilgi — tikai dažas nedēļas, un tad man vajadzēja padoties un iet strādāt. Tomēr arī tad nejutu nekādas vajadzības pēc alkohola. Nemaz nebiju vīlies. Mana karjera tikai mazliet aizkavēsies, vairāk nekā. Varbūt man derētu vēl rūpīgāka sagatavošanās. Biju pietiekami salasījies grāmatas, lai saprastu, ka īstenībā esmu pieskāries tikai zinātnes mantijas vīlītei. Tomēr arvien es vēl mitinājos augstajās sfērās. Visas nomoda stundas, kā arī daudzas no tām, ko būtu vajadzējis ziedot miegam, es aizvadīju pie grāmatām.
XXIV NODAĻA
Sāku strādāt ārā aiz pilsētas, pie Belmonta akadēmijas, mazā, priekšzīmīgi iekārtotā veļas mazgātavā ar tvaika dzinēju. Divatā ar otru puisi mēs veicām visus darbus — šķirojām un mazgājām veļu, cietinājām un gludinājām baltos kreklus, apkaklītes un manšetes, un pat profesoru lauleņu grezno veļu. Rāvāmies kā zvēri, īpaši, vasarai sākoties, kad akadēmijas audzēkņi pārgāja uz audekla bikšu valkāšanu. Kamēr izgludina tikai vienu pāri šādu bikšu, paiet šausmīgi daudz laika. Bet cik šādu pāru nebija! Sviedros mirkdami, strādājām augām nedēļām tropiskā tveicē, veikdami darbu, kas nekad nav paveicams, un dažu labu nakti, kad studenti saldi krāca savās gultās, mēs ar pārinieku elektriskās spuldzes gaismā darbojāmies gar tvaika vangali vai gludināmo dēli.
Stundas bija garas, darbs spriegs, kaut gan visai pamatīgi bijām apguvuši prasmi izvairīties no liekām kustībām. Bet es saņēmu trīsdesmit dolārus mēnesī līdz ar pilnu uzturu — neliels kāpums salīdzinājumā ar ogļu lāpstošanas un konservu fabrikas dienām, vismaz tas jāsaka par uzturu, kas darba devējiem gan izmaksāja maz (mēs ēdām kopējā virtuvē), bet man tas bija līdzvērtīgs divdesmit dolāriem mēnesī. Brieduma gados pieaugušais fiziskais spēks, klāt nākušās iemaņas un viss, ko biju mācījies no grāmatām, — tam arī varu pateikties par šiem papildu divdesmit dolāriem. Ja spriež pēc manas izvirzīšanās tempa, varēju lolot cerību pirms nāves vēl kļūt par naktssargu ar sešdesmit dolāriem mēnesī vai pat par po- lismeni, kurš skaidrā naudā saņem savus simt dolārus un piedevām vēl kukuļus.