Augu nedēļu strādājuši kā negudri, sestdienas vakarā abi ar pārinieku jutāmies izvārguši līdz pēdējam. Atkal biju nonācis jau pazīstamajā darbalopa kondīcijā, jo strādāju ilgākas, stundas, nekā mēdz nodarbināt zirgus, un nezin vai domāju arī ko vairāk, nekā domā zirgs. Grāmatām pat nepieskāros. Biju gan atstiepis uz mazgātavu pilnu lādi ar grāmatām, tomēr lasīt nejutos spējīgs. Tiklīdz paņēmu grāmatu rokā, tūdaļ aizmigu; ja arī piespiedos turēt acis vaļā kaut vai dažas lappuses, tik un tā neatcerējos šo lappušu saturu. Pārtraucu mēģinājumus mācīties grūtākus priekšmetus — tādus kā jurisprudence, politiskā ekonomija vai bioloģija, lūkodams piesavināties kaut ko vieglāku, piemēram, vēsturi. Tik un tā aizmigu. Izmēģinājos lasīt daiļliteratūru — un aizmigu kā likts. Pēdīgi, kad iegrimu miegā, lasīdams pat vieglus stāstiņus, vispār atteicos no mācīšanās. Pa visu laiku, ko nostrādāju mazgātavā, pat vienu grāmatu netiku izlasījis līdz beigām.
Bet, kad pienāca sestdienas vakars un nedēļas darbs bija galā līdz nākamās pirmdienas rītam, man bija tikai viena kāre — ja neskaita vēlēšanos izgulēties —, un tā bija kāre piedzerties. Šī nu bija otrā reize manā mūžā, kad saklausīju Džona Miežagrauda nepārprotamo aicinājumu. Pirmo reizi tas notika smadzeņu pārguruma dēļ. Taču tagad manas smadzenes netika gurdinātas. Gluži otrādi — tās netika darbinātas nemaz, tās bija trulas un tukšas. Tur jau tā nelaime. Manas smadzenes bija kļuvušas tik alksmīgas un prasīgas, grāmatu atklātās pasaules brīnumi tās bija darījuši tik uzņēmīgi možas, ka tagad tās mocījās aiz kūtruma un bezdarbības.
Bet es, ilgāku laiku draudzējies ar Džonu Miežagraudu, labi zināju, ko viņš var solīt — šalcošu reibumu, sapņus par varenību, aizmirstību, vārdu sakot, itin visu ko citu, kam nav sakara ar burbuļojošiem veļas katliem, rotējošām vangalēm, dūcošiem veļas susinātājiem, ar cietinātiem dāmu krekliņiem un bezgalīgām audekla bikšu procesijām, kas, tvaikos kūpēdamas, cita pēc citas aizslīd zem mana žiglā gludekļa. Tā tas nu ir. Džons Miežagrauds raida savu aicinājumu vārgajiem un nevarīgajiem, gurdajiem un izmocītajiem. Viņš sola visvieglāko atraisīšanos no grūtībām. Bet viņš nemitīgi melo. Viņš piesola ķermenim spēku, kura īstenībā nernaz nav, garam viņš piedāvā neīstu mundrumu, liek visam pasaulē izskatīties citādam nekā īstenībā, — pie tam nesalīdzināmi jaukākam.
Tomēr nedrīkst aizmirst Džona Miežagrauda daudzveidību, Ne tikai vārgajiem un pārgurušajiem — viņš raida savu aicinājumu arī tiem, kuri nezina, kur likties aiz spēka pārpilnības, kuru vitalitāte kūsā pār malām, kuriem aiz bezdarbības viss apnicis. Džons Miežagrauds prot sagrābt savās ķetnās ikviena cilvēka roku, lai kāds būtu viņa garastāvoklis. Savu vilinājumu tīklu Džons Miežagrauds prot uzmest jebkuram. Viņš rāda jaunus gaismekļus veco vietā, piedāvā ilūziju vizuļus pret realitātes pelēcību un galu galā apkrāpj visus, kas devušies viņam līdzi.
Es tomēr nepiedzēros aiz tā vienkāršā iemesla, ka līdz tuvākajam krogam bija pusotras jūdzes. Bez tam arī aicinājums piedzerties manās ausīs neskanēja pārāk skaļi. Bijis tas skaļāks, gan jau es būtu nostaigājis desmitreiz lielāku attālumu, lai tikai tiktu krogā. No otras puses, atradies šis krogs turpat aiz stūra, es noteikti būtu piedzēries. Bet šādos apstākļos es savā vienīgajā atpūtas dienā omulīgi atlaidos paēnā un sāku niekodamies šķirstīt svētdienas laikrakstus. Tomēr pat avīžu tukšajai muldēšanai es biju par gurdenu. Humora pielikums tikai ievilka vieglu vīpsnu man sejā, un tad es jau gulēju aizmidzis.
Kaut ari nepadevos Džona Miežagrauda kārdinājumam, kamēr strādāju veļas mazgātavā, tomēr šo to viņš bija sasniedzis. Viņa saucienu es biju saklausījis, izjutis tvīk- smīgo kāri, ilgojies pēc remdinājuma. Tā bija mana sagatavošana vēlāko gadu spēcīgākajām alkām.
Galvenais, ka šī alksmīgā kāre veidojās tieši smadzenēs. Organisms pēc alkohola neprasīja. Kā allaž, alkohols man fiziski bija pretīgs. Kad mans ķermenis bija par- gurdināts no ogļu šķūrēšanas, apziņā ne reizi neatplaik- snīja doma, ka derētu iedzert. Kad pārgurdinātas bija smadzenes pēc universitātes iestāju eksāmeniem, es tūdaļ gāju un piedzēros. Mazgātavā es atkal noguru fiziski, taču ne jau tik pārmērīgi kā pie ogļu grābšanas. Tomēr te bija arī atšķirība. Kad strādāju pie ogļu kaudzēm, mans prāts vēl nebija pamodināts. Laikā starp darbu katlu telpā līdz darbam veļas mazgātavā mans prāts bija atklājis garīgo vērtību karalisti. Kamēr bēru ogles, prāts man vēl snauda. Kad pūlējos gar veļas baļļām, mans prāts, nu jau izskolots, alkdams darboties un sevi apliecināt, cieta elles mokas.
Vai nu es padevos dzeršanai, kā tas notika Benišijā, vai arī atturējos no tās, kā šeit veļas mazgātavā, vienalga, manās smadzenēs jau dīga un dzietoja alkoholisma sēklas.
XXV NODAĻA
Kad biju aizgājis no darba veļas mazgātavā, māsa ar vīru apgādāja man pārtiku un citu, kas nepieciešams ceļojumam uz Klondaiku. Tas bija pirmā zelta drudža laiks šajā novadā — 1897. gada agrīnā rudens brāzmainā dzīšanās pēc zelta. Biju divdesmit vienu gadu vecs un pilnā spēku briedumā. Atceros vēl, ka divdesmit astoņu jūdžu garajā Cilkutas kalnu pārejā, ceļa posmā no Daijabīčas līdz Lindermena ezeram, kur bagāžu vajadzēja stiept pāri pa daļām, es mantu pārnešanā sacentos ar indiāņu nesējiem un pat pārspēju dažu labu indiāni. Pēdējais posms lidz Lindermenam bija trīs jūdzes garš. Es nosoļoju to abos virzienos četri lāgi dienā, turpceļā ikreiz stiepdams simt piecdesmit mārciņu smagu nastu. Tas nozīmē, ka es dienā veicu divdesmit četras jūdzes pa visgrūtākajām takām, pie tam divpadsmit no tām soļoju, salīcis zem simt piecdesmit mārciņu svara.