Jā gan, savu rakstnieka karjeru es biju pasūtījis pie velna un atkal aizgājis pa dēku taku — šoreiz laimi meklēt. Protama lieta, uz dēku takas es tūdaļ sastapu Džonu Miežagraudu. Te jau atkal pulcējās man zināmie brašuļi klaidoņi un dēkaiņi, kuri neņēma galvā, ja nebija ko likt uz zoba, toties bez viskija iztikt nevarēja. Viskijs lepni aizsoļoja pa taku viņiem līdzi, bet miltu saiņi palika noglabāti ceļmalā.
Man laimējās — manas grupas trīs pārējie vīri bija nedzērāji. Tālab nedzēru arī es, ja nu atsevišķās reizēs, bet allaž kritu grēkā tikai kopā ar citiem. Manā ceļojuma aptiekas kastītē atradās arī kvartas lieluma viskija pudele. Tās aizbāzni izvilku tikai pēc pusgada vientuļā apmetnē, kur kāds ārsts bija spiests operēt cilvēku bez jebkādiem anestēzijas līdzekļiem. Ārsts ar pacientu par abiem iztukšoja manu viskija pudeli, un tad sākās operācija.
Gadu vēlāk, kaut cik atkopies pēc skorbuta, atgriezos Kalifornijā un uzzināju, ka mans tēvs ir miris, ka esmu kļuvis ģimenes galva un vienīgais maizes pelnītājs. Ja atzīšos, ka no Beringa jūras līdz Britu Kolumbijai es tri- mēju ogles uz tvaikoņa, bet no turienes līdz Sanfrancisko ceļoju vislētākajās vietās uz klāja, katram kļūs skaidrs, ka no Klondaikas es neatvedu līdzi neko citu kā vien skorbutu.
Laiki bija grūti. Darbu dabūt tikpat kā neiespējami. Un jebkāds darbs bija tieši tas, kas man jādabū, jo vēl arvien biju neapmācīts 'melnstrādnieks. Par karjeru jau vairs pat nesapņoju. Tas nu ir garām, ar to viss galā. Man vajadzēja gādāt pārtiku vēl divām mutēm bez savējās, kā arī rūpēties, lai būtu jumts virs galvas, — jā, un jānopērk ziemas drēbes, jo mans vienīgais uzvalks bija piemērots tikai vasarai. Man nekavējoties vajadzēja dabūt darbu, lai vai kādu. Pēc tam kad jau būšu kaut cik atvilcis elpu, varēšu arī padomāt par nākamību.
Melnstrādnieka darbā vispirms izjūtama grūto laiku ietekme, un es nepratu nekādu amatu, ja neskaita matroža un veļas mazgātāja nodarbošanos. Ar jauno atbildības nastu plecos es jūrā braukt nedrīkstēju, un veļas mazgātavā vietu atrast nelaimējās. Vispār nelaimējās atrast nekādu vietu. Pieteicos piecos darba apgādes birojos. Liku sludinājumus trīs laikrakstos. Sameklēju nedaudzos draugus, par kuriem zināju, ka tiem varētu būt iespēja pagādāt man darbu, taču tiem trūka vai nu intereses, vai iespējas, un nekas man piemērots neatradās.
Biju izmisumā. Ieķīlāju rokas pulksteni, velosipēdu un no tēva mantoto lietusmēteli, ar ko viņš mēdza ļoti lepojies. Tas bija un vēl šobrīd ir vienīgais mantojums, ko esmu saņēmis šinī pasaulē. Pērkot tas bija maksājis piecpadsmit dolāru, bet augļotājs man par to deva divus dolārus. Un kādu dienu — ak vai — kāds ostmalas laiku biedrs ieklīda pie manis ar avīzēs ievīstītu fraku padusē. Viņš nevarēja sniegt nekāda jēdzīga paskaidrojuma, kā pie tās ticis, un es arī netaujāju. Man šī fraka bija vajadzīga. Nē, ne jau valkāšanai. Es viņam pret to iemainīju veselu lērumu dažādu mājas iekārtas priekšmetu, kas man nederēja, jo tos nevarēja ieķīlāt. Viņš par dažiem dolāriem tos izpārdeva pa mājām, bet es savukārt ieķīlāju fraku augļotājam par pieciem dolāriem. Cik zinu, pie augļotāja šī fraka atrodas vēl tagad. Nekad neesmu pat mēģinājis to izpirkt.
Darbu sameklēt tā arī neizdevās. Bet darba tirgū es taču biju ejoša prece. Divdesmit divus gadus vecs, bez drēbēm svēru simt sešdesmit piecas mārciņas, muskuļots un darbā rūdīts, no skorbuta vairs ne miņas, jo ļoti iedarbīga izrādījās kartupeļu kūre — es tos grauzu zaļus. Ķēru katru iespēju, kur tikai radās cerība tikt pie darba. Mēģināju pieteikties par modeli gleznotāju studijā, tomēr pārāk daudz labi noaugušu jaunekļu bija bezdarbnieki. Pieteicos uz sludinājumiem, kuros pavecāki invalīdi meklēja kopēju. Gandrīz vai kļuvu par šujmašīnu tirdzniecības firmas aģentu, tikai par komisijas naudām, bez ciešas algas. Tomēr krīzes laikos nabaga ļaudis šujmašīnas nepērk, tā ka biju spiests atteikties no šīs nodarbošanās.
Protams, man nav pat jāatgādina, ka bez šādiem vieglprātīgiem nodarbošanās veidiem es izmēģinājos tikt arī kārtīgā darbā — par krāvēju, ostas strādnieku un tamlīdzīgi. Taču ziema tuvojās un pilsētā saplūda papildu bezdarba armijas no laukstrādniekiem. Bet es, bezrūpīgi klaiņodams pa visām pasaules malām un staigādams pa gara dzīves karaļvalsti, nebiju pat padomājis iestāties kādā arodbiedrībā.
Meklēju gadījuma darbus. Strādāju uz dienām, uz stundām — kur tik vien varēju ko sagrabināt. Pļāvu mauriņu tenisa kortos, apcirpu dzīvžogus, nesu pagalmā paklājus izdauzīt un stiepu atkal atpakaļ izklāt. Kā vis- labakais es nokārtoju eksāmenu pastnieka amatam. Bet ak vai! Brīvu vietu nebija, un mani pierakstīja rindā. Kamēr gaidīju, pa starplaiku ķerdamies pie visādiem gadījuma darbiem, kādus vien izdevās sagramstīt, sadomāju, ka varēšu nopelnīt desmit dolārus, sacerēdams avīzei aprakstu par ceļojumu laivā lejup pa Jukonu, — biju reiz nobraucis tūkstoš deviņsimt jūdžu deviņpadsmit dienās. Ne jēgas man nebija, kā laikraksti maksā saviem līdzstrādniekiem, bet nezin kāpēc biju pārliecināts, ka par savu rakstu dabūšu desmit dolārus.
Tomēr nesaņēmu nekā. Pirmais Sanfrancisko laikraksts, kuram savu rakstu nosūtīju pa pastu, neapliecināja, ka saņēmis to, bet atpakaļ arī nesūtīja. Jo ilgāk raksts palika avīzes redakcijā, jo vairāk biju pārliecināts, ka tas pieņemts.