Jocīgi gan. Daži jau piedzimst laimes krekliņā, un dažiem laime iekrīt klēpī negaidot. Bet man gadījās tā, ka mani vajadzēja iekaustīt ar rungu, lai iedzītu laimē, un šo rungu cilāja rūgta nepieciešamība. Sen jau biju atmetis domu par rakstnieka karjeru. Savu apcerējumu rakstīdams, godīgi cerēju nopelnīt desmit dolārus, citu vēlēšanos man nebija. Tie man palīdzētu noturēties virs ūdens, kamēr dabūšu pastāvīgu nodarbošanos. Ja pasta kantorī tobrīd būtu gadījusies brīva vieta, es tajā būtu vai lēkšus ielēcis.
Taču brīvas vietas nebija, negadījās arī pastāvīga nodarbošanās, un tā es, šad tad šo to pastrādādams, pastarpām sacerēju divdesmit vienu tūkstoti vārdu garu rakstu turpinājumos žurnālam «Jaunatnes Draugs». Es to sarakstīju un pārrakstīju uz mašīnas septiņās dienās. Jādomā, tieši šā iemesla dēļ tas arī atceļoja atpakaļ.
Pagāja jau savs laiciņš, kamēr raksts ceļoja turp un atpakaļ, un pa vidām es izmēģināju roku, rakstot īsus stāstiņus. Vienu pārdevu «Overlendas Mēnešrakstam» par pieciem dolāriem. «Melnais Kaķis» par kādu citu stāstu samaksāja pat četrdesmit dolāru. «Overlendas Mēnešraksts» piedāvāja man septiņarpus dolāra par katru stāstiņu, ko tam piegādāšu, — protams, maksājot pēc publicēšanas. Es izpirku savu velosipēdu, pulksteni un tēva lietusmēteli, bez tam varēju noīrēt rakstāmmašīnu. Nomaksāju arī parādus visos sīkpreču veikaliņos, kas man bija devuši nelielu kredītu. Atceros, kāds portugāļu bodnieks nekad neļāva manam parādam pārsniegt četrus dolārus. Kāds cits bodnieks Hopkinss palika nepielūdzams, ja summa pārsniedza piecus dolārus.
Un tieši tad no pasta kantora pienāca uzaicinājums stāties darbā. Tas visai sarežģīja manu stāvokli. Sešdesmit pieci dolāri, ko ik mēnesi varētu regulāri nopelnīt, bija milzīgs kārdinājums. Nespēju izšķirties, ko darīt. Bet nekad es nespēšu piedot Oklendas pastmēistaram. Pēc uzaicinājuma aizgāju ar viņu vaļsirdīgi izrunāties. Atklāti attēloju situāciju, kādā atrodos. Sak, izskatās, ka man būtu iespēja pelnīties ar rakstīšanu. Tā būtu lieliska izdevība, tomēr tas nav nekas pastāvīgs. Ja nu viņš būtu ar mieru mani sarakstā pagaidām izlaist un darbā aicināt nākamo pēc kārtas, bet mani uzaicinātu, kad atbrīvosies aiznākamā vieta .»,
Taču viņš mani pārtrauca?
— Tad jūs negribat šo vietu?
— Gribu gan! — es protestēju. — Bet saprotiet taču, ja jūs mani šoreiz palaistu garām…
— Ja jūs šo vietu gribētu, jūs to pieņemtu, — viņš vēsi attrauca.
Par laimi, viņa rupjā neiecietība mani nokaitināja.
— Nu tad labi, — es atcirtu. — Es neņemšu šo vietu.
XXVI NODAĻA
Tā kā savu kuģi biju sadedzinājis, cits nekas neatlika kā mesties rakstīšanas ūdeņos. Baidos, ka arvien esmu sliecies uz pārmērībām. No agra rīta līdz vēlam vakaram rakstīju un pārrakstīju, mācījos gramatiku, studēju rakstniecības vēsturi un žanrus, lasīju populāru rakstnieku darbus, lai izpētītu, kur īsti slēpjas viņu popularitāte. Izmanījos iztikt ar piecu stundu miegu no divdesmit četrām un gandrīz visas atlikušās deviņpadsmit stundas pavadīju darluā. Gaisma manā istabā dega līdz pulksten diviem trim no rīta, un tas ierosināja kādu lāga kaimiņieni uz sentimentāli deduktīviem secinājumiem Serloka Holmsa garā. Tā kā dienā viņa mani nekad netika redzējusi, viņa nosprieda, ka es naktis pavadot pie kāršu galda, bet lampu logā dedzinot mana māte, lai gaismotu ceļu mājup savam paklīdušajam dēlam.
Iesācēja rakstnieka lielākā nelaime ir ilgstošie tukšuma starpperiodi, kad no izdevēja nekas neienāk, bet viss, kas ieķīlājams, ir jau ieķīlāts. Savu vasaras uzvalku es itin gliti novalkāju visu ziemu, bet nākamajā vasarā pārdzīvoju visgarāko tukšibas periodu — laikposmā, kad kalpotāji iet atvaļinājumā un manuskripti guļ izdevniecību redakcijās, līdz atvaļinājumi būs beigušies.
Grūtības sagādāja arī tas, ka nebija neviena, kas varētu dot man padomu. Nepazinu nevienu dzīvu dvēseli, kas nodarbotos ar rakstīšanu vai tikai būtu mēģinājusi to darīt. Nepazinu arī neviena žurnālista. Tālab biju spiests atzīt: lai gūtu panākumus rakstniecībā, jāpacenšas aizmirst visu, ko vidusskolas literatūras skolotāji un universitātes profesori bija man iemācījuši. Tolaik šai ziņā biju īsts nesapraša; šo faktu izprast spēju tikai tagad. 1895. un 1896. gadā profesori vēl nezināja moderna rakstnieka panākumu atslēgu. Viņi gan zināja visu par klasiķiem — par «Sniegāja ceļiniekiem» un «Sartoru Rezar- tusu»[8], taču 1899. gada izdevēji Amerikā šādu novecojušu lasāmvielu neņēma pretī. Viņiem vajadzēja 1899. gadam piemērotu literatūru; par šādiem rakstiem viņi piedāvāja tik labu samaksu, ka, tādu saņemdami, visi skolotāji un profesori būtu varējuši likvidēt savus amatus.
Cīnījos visiem spēkiem, taisīju parādus pie miesnieka un sīkpreču bodnieka, atkal ieķīlāju pulksteni, velosipēdu un tēva lietusmēteli — un strādāju. Strādāju kā zvērs, miegam atļaudams tikai īsus brītiņus. Kritiķi neatzinīgi izsakās par vienu no maniem varoņiem — Mārtiņu Idenu, jo viņš apguvis izglītību neiedomājami straujos tempos. Es liku viņam trīs gados no matroža ar pamatskolas izglītību kļūt par populāru rakstnieku. Kritiķi saka, ka tas esot neiespējami. Bet Mārtiņš Idens taču esmu es pats! Pēc trim sūra darba gadiem, no kuriem divus aizvadīju vidusskolā un universitātē un vienu ziedoju rakstīšanai, bet visus trīs pamatīgi un bez atlaidēm mācījos, es jau publicēju stāstus tādos žurnālos kā «Atlantijas Mēnešraksts», lasīju korektūras loksnes savai pirmajai grāmatai (ko izlaida Hotons, Miflins un biedri), pārdevu socioloģiskas esejas žurnāliem «Kosmopolīts» un «Makklērs»,