Mūsu namatēvi itālieši tika piedāvājuši vīnu arī man, tāpat kā citiem, bet es atteicos. Man pietika ar pieredzi alus dzeršanā, un nejutu ne mazākās vēlēšanās papildināt savas zināšanas par šo vielu vai kādu citu tai līdzīgu. Par nelaimi, jauns itālietis Pīters, liels palaidnis, ievērojis mani vientuļu sēžam pie galda, pēkšņi iedomājās mani uzmundrināt un, līdz pusei pielējis glāzi ar vīnu, pasniedza to man. Viņš sēdēja aiz galda man tieši pretī. Es atteicos. Viņa seja bargi saviebās, un viņš no jauna uzstājīgi pastiepa man preti vīna glāzi. Un tad mani sagrāba šausmīgas bailes — kāpēc, tas man jāpaskaidro tuvāk.
Manai mātei bija savas teorijas par dzīvi. Pirmām kārtām, viņa bija cieši pārliecināta, ka visi cilvēki ar melniem matiem un melnām acīm ir blēži. Lieki paskaidrot, ~yka mana māte bija gaišmate. Otrām kārtām, viņa uzskatīja, ka melnacainie romāņu tautību piederīgie visi bez izņēmuma ir viegli aizvainojami, neuzticami un asinskāri. Neskaitāmas reizes biju dzirdējis no viņas lūpām nostāstus par pasaules dīvainībām un baismām, un allaž viņa apgalvoja: ja kāfls apvainos itālieti — kaut vai mazlietiņ un gluži nevilšus, tad itālietis katrā ziņā atriebsies, iegrūz- dams tam dunci mugurā. Tas viņai bija iemīļots teiciens: «Iegrūdis tev dunci mugurā!»
Kaut gan šorīt vēl biju dedzīgi kārojis redzēt, kā Melnais Mets nogalina Tomu Morisiju, tomēr nepavisam nevēlējos šejienes dejotājiem demonstrēt ainu, kā duncis rēgojas manā mugurā. Vēl taču nebiju iemācījies atšķirt faktus no teorijām. Nešaubīgi ticēju savas mātes ieskatiem par itāliešu raksturu. Bez tam manī bija modusies neskaidra nojausma par viesmīlības svētumu. Te nu manā priekšā ir viegli aizvainojamais, neuzticamais, asinskārais itālietis, kas piedāvā man savu viesmīlību. Biju taču mācīts ticēt: ja es viņu apvainošu, viņš durs man ar dunci — gluži tāpat kā zirgs spers, ja tu stāvēsi tam pie pakaļkājām un kaitināsi to. Un tik tiešām bija tās šausmīgi melnās acis, par kādām tiku dzirdējis māti runājam. Pavisam citādas acis nekā tās, ko es pazinu, — zilas, pelēkas un gaišbrūnas manā ģimenē vai gaiši iepelēkas un iezilgas, kādas bija īriem. Pīters, jādomā, bija arī mazliet iedzēris. Sā vai tā, bet viņa acis bija spoži melnas un velnišķīgi dzirkstīja. Tās bija man svešādas un šķita noslēpumainas; un vai gan es, septiņgadu puika, pratu tās izpētīt un atklāt draiskulību, kas tajās slēpās? Es iedomājos, ka no tām glūn pēkšņa nāve, un vīnu uzdrīkstējos atraidīt tikai pavisam bikli. Pītera acu izteiksme tūdaļ mainījās. Tās kļuva bargas, pavēlošas, un Pīters pagrūda vīna glāzi man tuvāk.
Ko es varēju darīt? Kopš tās reizes man savā mūžā ir gadījies sastapties ar īstiem nāves draudiem, bet nekad mani nav sagrābušas tādas nāves bailes kā toreiz. Es pieliku glāzi pie lūpām, un Pītera acis atmaiga. Nopratu, ka nu viņš mani tūdaļ nokaut netaisās. Tas bija patīkami. Bet vīns nebija patīkams. Tas bija lēts nenorūdzis vīns, sīvs un skāņš, darināts no vīnogu atbirām un vīna mucu mielēm, un garšoja vēl riebīgāk nekā toreizējais alus. Ir tikai viens veids, kā izdzert pretīgas zāles, proti: tās jāizdzer. Tieši tāda veidā es izdzēru piedāvāto vīnu. Atgāzu galvu un salēju vīnu sev rīklē. Norīstījos vien, lai inde nenāk atpakaļ, jo maniem bērna miesas audiem un gļotādām tā tiešām bija inde.
Tagad, paraugoties atpakaļ, saprotu, ka Pīters bija pārsteigts. Viņš atkal pielēja pusglāzi vīna un padeva to pār galdu. Sastindzis aiz bailēm un šausmām par likteni, kāds man uzbrucis, es otro glāzi izriju tāpat kā pirmo. Tas nu Pīteram bija par daudz. Viņam gribējās kādam parādīt uzieto brīnuma bērnu. Viņš pasauca skatīties Dominiku, ūsainu itāliešu jaunekli. Šoreiz man pasniedza pilnu glāzi vīna. Lai izdzīvotu, katrs ķepurojas, kā var. Es sasparojos, apspiedu nelabumu, kas kāpa rīklē, un izdzēru pasniegto.
Šitādu varoņbērnu Dominiks vēl nebija redzējis. Divas reizes viņš no jauna piepildīja glāzi līdz pat malām un noskatījās, kā es to iztukšoju. Šoreiz mani varoņdarbi jau piesaistīja plašākas publikas uzmanību. Mani aplenca padzīvojuši itāliešu darbarūķi, Vecās pasaules zemnieki, kas neprata ne vārda angliski un tālab arī nedejoja ar īru meitenēm. Tie visi bija melnīgsnēji un izskatījās ļoti neganti; ģērbušies sarkanos kreklos un apjozušies ādas
jostām, tie drūzmējās ap mani kā pirātu bars, un es zināju, ka aiz jostām tiem aizbāzti dunči. Bet Pīters un Dominiks lika man sniegt izrādi šai publikai.
Ja man nepiemitusi tik spilgta iztēle, ja es bijis aprobežots un stulbā ietiepībā pratis pastāvēt pie sava, es arī nebūtu iepiņķerējies šajā jezgā. Bet puiši un meičas bija aizrāvušies ar dejām, un te nebija neviena, kas paglābtu mani no nelaimes. Cik daudz īsti izdzēru, man nav ne jausmas. Atmiņā palikušas tikai bezgala ilgas baiļu mocības šā slepkavnieku pūļa aplenkumā un neskaitāmas sarkanvīna glāzes, ko pastūma pa nolaistītā galda kailajiem dēļiem un ko es tad sagāzu savā izsvilinātajā rīklē. Vīns gan bija nejauks, bet duncis mugurā būtu vēl briesmīgāks, un es centos turēties pie dzīvības, lai tas maksā ko maksādams.
Ar dzērāja pieredzi pamezdams skatienu atpakaļ, tagad saprotu, kālab es bez samaņas nenogāžos pagaldē. Kā jau minēju, es biju stīvs aiz bailēm, pilnīgi paralizēts. Jaudāju izdarīt tikai vienu kustību: celt pie lūpām glāzes, kas nebeidzamā procesijā virzījās uz manu pusi. Biju tā saindēts, ka gāzu sevī šos vīna plūdus gluži kā nejūtīgā tvertnē. Baiļu stindzinātais ķermenis bija kļuvis inerts, un vīns nekustīgi palika man vēderā, kas bija pārstājis reaģēt un ielieto negrūda atpakaļ. Bet apkārt sastājušie itālieši, mutes atpletuši, brīnījās par dīvaino bērnu, kas gāž sev iekšā vīnu gluži kā nejūtīgs automāts. Negribu lielīties, bet uzdrošinos apgalvot: kaut ko tādu viņi savu mūžu nebija redzējuši!