! Angļu rakstnieka — ievērojama stilista T. Kārleila (1795—1881) darbs.
biju atteicies no redaktora vietas, ko man pa telegrāfu piedāvāja kāda Ņujorkas izdevniecība, un pie tam vēl gatavojos precēties.
Bet visa šī sagatavošanās prasīja milzīgu darbu, it īpaši pēdējais gads, kad tieši mācījos rakstnieka amatu. Bet šinī gadā, iztikdams ar miega minimumu un piepūlēdams smadzenes līdz pēdējai iespēju robežai, es netiku dzēris, ne ari iedomājies par dzeršanu. No mana toreizējā viedokļa alkohols vispār neeksistēja. Reizēm galva bija tīri dulna, bet doma par reibinošo kā uzmundrinātāju man pat prātā neienāca. Dieviņ augstais! Vienīgais uz- mundrinātājs, pēc kāda kāroju, bija izdevniecību akcepti un čeki. Plāna aploksnīte no kāda izdevēja, saņemta ar rīta pastu, mani stimulēja vairāk, nekā to būtu panākuši pusducis kokteiļu. Un, ja no aploksnītes vēl izvilku čeku par pieklājīgu summiņu, šāds notikums atsvēra veselu orģiju.
Starp citu, tajā mūža posmā es nemaz nezināju, kas ir kokteilis. Atceros, pēc tam kad bija iznākusi mana pirmā grāmata, vairāki Aļaskas laiku paziņas, Bohēmiešu kluba locekļi, kādu vakaru pacienāja mani savā klubā Sanfrancisko. Apsēdāmies brīnum skaistos ādas klubkrēslos, un tika pasūtīti dzērieni. Pat dzirdējis nebiju, kā pasūta liķierus un īpaša dedzinājuma skotu viskiju ar sodu. Nemaz nezināju, kas ir liķieris, nezināju, ka viskiju atšķaida ar sodas ūdeni un pasniedz augstās glāzēs, un nesapratu, ka ar vārdu «skotu» apzīmē viskiju. Pazinu vienīgi nabaga ļaužu dzērienus — pierobežas un jūrnieku priekšpilsētu dzeramos: lēto alu un vēl lētāko viskiju, ko sauca vienkārši par viskiju un nekā citādi. Galīgi samulsu, kad man vajadzēja izvēlēties, un viesmīlis gandrīz vai trieku dabūja, kad es pēc pusdienu maltītes pasūtīju sarkanvīnu.
xxvii nodaĻa
Tiklīdz ar rakstīšanu man sāka paveikties, tūdaļ cēlās arī mans dzīves līmenis un paplašinājās sabiedriskais apvārsnis. Nu jau es ierobežojos, uzrakstīdams un pārrakstīdams tūkstoš vārdu dienā, ieskaitot svētdienas un svētku dienas; vēl arvien nopietni mācījos, tikai ne vairs tik pārmērīgi kā agrāk. Miegam atļāvos piecarpus stundas, So pusstundu vienkārši biju spiests pielikt, Materiālā stāvokļa uzlabošanās ļāva man vairāk laika ziedot fiziskiem vingrinājumiem. Es daudz braukāju ar velosipēdu — kaut vai tāpēc vien, ka nu tas vairs nekad nebija ieķīlāts; nodarbojos ar boksu un paukošanu, staigāju uz rokām, trenējos augstlēkšanā un tāllēkšanā, loka šaušanā, lodes grūšanā un gāju peldēt. Tā drīz vien atskārtu, ka pēc fiziskiem vingrinājumiem nepieciešams vairāk miega nekā pēc garīgiem. Bija arī tādas naktis, kad es, savu ķermenī nogurdinājis, nogulēju sešas stundas un, kad biju sevišķi piepūlējies vingrodams, pat visas septiņas. Tomēr šādas miega orģijas negadījās bieži. Tik daudz vajadzēja mācīties, tik daudz padarīt, ka pēc septiņu stundu nogulēšanas jutos kā ļaundaris. Nevarēju vien noslavēt cilvēku, kurš izgudrojis modinātājpulksteni.
Bet visu laiku ne mazākās kāres pēc dzeršanas. Manī mājoja tik daudz gaišas ticības labajam, un es nepārtraukti lidinājos intelektuālos augstumos. Biju sociālists, kas nolēmis glābt pasauli, un nekāds alkohols nespētu man sagādāt to aizrautības kvēli, kādu izbaudīju, prātodams par savām idejām un ideāliem. Mana balss bija kļuvusi nozīmīgāka, jo biju taču atzīts rakstnieks, vismaz es tā iedomājos. Katrā ziņā rakstnieka slava man sapulcināja tik plašu auditoriju, uz kādu pat nevarēju cerēt kā orators. Dažādi klubi un organizācijas aicināja mani uzstāties un izklāstīt savas idejas. Es cīnījos labo cīnīšanu, turpināju mācības un rakstīšanu un vispār biju ļoti aizņemts.
Līdz šim mans draugu un paziņu loks bija ļoti ierobežots. Toties tagad sāku apgrozīties sabiedrībā. Mani bieži ielūdza viesos, galvenokārt uz pusdienām; tā es iepazinos un arī iedraudzējos ar daudziem cilvēkiem, kuru dzīve ekonomiskā ziņā bija ritējusi vieglāk nekā manējā. Bet daudzi no tiem dzēra. Viņi dzēra paši savās mājās un piedāvāja arī man. Viņi nebija hroniski dzērāji, nē, neviens pats. Viņi mēreni iedzēra, un līdz ar viņiem arī es mēreni iedzēru — tas bija biedriskas draudzības akts, viesmīlības atzīšana. Es to vispār neuzskatīju par dzeršanu — ne es kāroju pēc tās, ne arī to atraidīju, un tā mani ietekmēja tik niecīgā mērā, ka pat neatceros, kādos apstākļos iebaudīju savu pirmo kokteili vai arī pirmo glāzi skotu viskija ar sodas ūdeni.
Jā, man taču bija dzīvoklis, kur uzņemt viesus. Ja citi kādu lūdz ciemos savās mājās, tad pats par sevi saprotams, ka viņš savukārt aicina citus paciemoties pie sevis. Neaizmirstiet manu pieaugošo dzīves standartu. Tā kā man citās mājās piedāvāja dažādus dzērienus, no manis, dabiski, gaidīja to pašu. Tālab pārpilnam biju apgādājies ar alu, viskiju un galda vīniem. Kopš tā laika manā mājā arvien bijusi dzērienu pārpilnība.
Tomēr pats es šajā periodā nemaz neinteresējos par Džonu Miežagraudu. Kad dzēra citi, arī es iedzēru — tas bija sabiedrisks akts. Man bija tik vienaldzīgi, ko dzert, ka arvien izvēlējos to, ko tobrīd dzēra citi. Ja viņi pasūtīja viskiju — lūdzu, arī man to pašu. Ja viņi dzēra muskatalu vai sarsaparillu — es kompānijas pēc arī dzēru muskatalu un sarsaparillu. Bet, ja mājās pašlaik nebija neviena drauga, tad es nedzēru neko. Viskija karafes visu laiku stāvēja manā rakstāmajā istabā, bet mēnešiem un pat gadiem es, viens būdams, tām nepieskāros.
Būdams uzaicināts uz pusdienām, es ievēroju gan, cik mīlīgu un patīkamu kvēli lej asinīs pirms maltītes baudītais kokteilis. Tas šķita ļoti tīkams un elegants dzēriens. Taču vajadzības pēc tā nejutu, mani pildīja paša vitalitāte un rosīgums, un, kad ēdu pusdienas vienatnē, neuzskatīju par vajadzīgu tērēt laiku, pirms maltītes iebaudot kokteili.