Labi atmiņā man palicis kāds lielisks cilvēks, mazlietiņ vecāks par mani, kurš šad un tad mēdza mani apciemot. Viņam garšoja viskijs, un atceros, kā mēs augām pievakarēm sēdējām manā darbistabā un es kārtīgi turēju viņam līdzi — glāzīti pa glāzītei, līdz viņš bija pus- līdz apskurbis, bet es manīju, ka esmu gan dzēris nedaudz viskija. Bet kālab es to darīju? Nezinu, acīmredzot sīksti turējās sen iesakņojies paradums — seno dienu un nakšu treniņš, kad ar glāzi rokā sēdēju citu vīru pulkā, — kā arī iedzeršanas tradīcijas un dzērāju paražas.
Starp citu, es vairs nebaidījos no Džona Miežagrauda. Atrados tajā visbīstamākajā stadijā, kad cilvēks tic, ka viņš ir kungs un ķeizars pār Džonu Miežagraudu. Pats sev par apmierinājumu biju to vairākkārt pārbaudījis garajos darba un studiju gados. Ja gribēju, es spēju dzert, ja gribēju, atteicos, varēju dzert un tomēr nepiedzerties; un visu vainagoja apziņa, ka es alkoholu neciešu. Sajā laikā es dzēru vienīgi tā paša iemesla dēļ, kālab tiku dzēris kopā ar Skotiju, ar harpūnistu un ar austerpirātiem,— tāpēc, ka tas bija sabiedrisks rituāls, ko izpildīja cilvēki, kuriem es visādā ziņā gribēju līdzināties. Sie lieliskie ļaudis — gara pasaules dēkaiņi arī labprāt iedzer. Nu, jauki! Nav nekāda iemesla, kāpēc es nevarētu ar viņiem kopā sadzert, — kur es taču biju svēti pārliecināts, ka no Džona Miežagrauda man nav ko baidities.
Sāds noskaņojums man pieturējās gadiem ilgi. Reižu reizēm gadījās arī krietni pielillāties, tomēr reti gan. Dzeršana traucētu manu darbu, bet savu darbu traucēt es nepieļāvu nekam. Atceros, toreiz, kad vairākus mēnešus pavadīju Londonas Istendā, jo šajā laikā rakstīju par to grāmatu, un daudz klaiņoju starp vissliktākajām padibenēm, vairākkārt dabūju piedzerties un pēc tam pats biju ļoti nikns uz sevi, jo tas taču traucēja man rakstīt. Un šīs atsevišķās reizes arī varēja gadīties tikai tālab, ka biju atkal reiz izgājis uz dēku takas, kur Džons Miežagrauds allaž ir priekšā.
Gadījās arī reizes, kad es, apzinādamies savu rūdījumu un ciešo saskari ar nolādēto Džonu Miežagraudu, ielai- dos īstās dzeršanas sacīkstēs. Protams, tas varēja notikt tikai uz dēku takām dažādās pasaules malās, un ikreiz runa bija par vīra lepnumu. Kāds bezjēdzīgs vīra lepnums, kas cilvēkam liek dzert, lai tikai pierādītu, ka viņa galva spēj turēt ne mazāk kā pārējiem! Taču šis dīvainais vīra lepnums nav nekāda teorija. Tas ir fakts.
Reiz, piemēram, diezgan neorganizēta revolucionāri noskaņotu jauniešu grupa mani kā goda viesi uzaicināja uz alus vakaru. Tas ir vienīgais alus vakars, kurā vispār esmu piedalījies. Kad, pieņēmu uzaicinājumu, nemaz nezināju šā pasākuma īsto jēgu. Iztēlojos, ka tiks dedzīgi debatēts par augstiem tematiem, ka dažs labs jaunietis piesūksies vairāk, nekā viņam tas nāktu par labu, bet es gan dzeršu ar apdomu. Taču izrādījās, ka alus vakari acīmredzot ir jautru jauniešu uzbrukumi ikdienībai, ka viņi cenšas izkliedēt dzīves garlaicību, mēģinādami šādā veidā izāzēt ievērojamus cilvēkus. Vēlāk dzirdēju, ka viņu iepriekšējais goda viesis — kāds lielisks jauns radikālis, kas nebija radis dzert, ticis tā piedzirdīts, ka novēlies pagaldē.
Kad nu sēdēju šo jauniešu vidū un man pamazām noskaidrojās situācijas jēga, manī saslējās bezjēdzīgais vīra lepnums. Nu gan es viņiem parādīšu, šiem jaunajiem bezgožiem! Parādīšu, kurš te īsti ir tas spēcīgākais un izturīgākais, kuram vairāk vitalitātes un sīkstuma, izturīgs vēders un arī galva, tad nu redzēsim, kurš nodzersies kā cūka, bet kurš paliks pēdējais. Sitie kucēni, kam vēl slapjš aiz ausīm, iedomājušies, ka varēs dzeršanā pārspēt mani
Jūs nu saprotat — tā bija sava veida izturības pārbaude, un neviens vīrs negribēs ļaut, ka cits viņu pārspētu. Pēl Pie tam tika dzerts lētais alus. Es jau biju radis pie dārgākiem dzērieniem. Gadiem vairs nebiju mutē ņēmis lēto alu un, ja kādreiz tiku to dzēris, tad gan kopā ar vīriem, un es nolēmu parādīt šiem zaļknābjiem, ko nozīmē prast alu dzert. Dzeršana sākās, un man nācās dzert pret visizturīgākajiem. Viens otrs no viņiem drīkstēja arī atstāt kausu pustukšu, taču goda viesim nekādas atlaides netika pieļautas.
Un visas lampas gaismā vadītās nomoda naktis, visas izlasītās grāmatas, visas uzkrātās gudrības sašķīda druskās mērkaķa un tīģera priekšā; šie zvēri izrausās no manas būtības dziļākajām dzīlēm, es kļuvu atavistiski brutāls, mežonīgi spēcīgs un kāroju būt cūcīgāks par citiem cūkām.
Kad pēdīgi izklīdām, es ne tikai turējos kājās, bet gāju stalti un bez grīļošanās, ko vis nevar sacīt par maniem cienātājiem. Atceros, viens no tiem uz ielas stūra aiz dusmām apraudājās — viņam bira skaudības asaras, redzot mani puslīdz skaidrā. Jausmas viņam nebija, ar kādu dzelžainu, ilgstošās mācībās trenētu gribasspēku es turēju kopā savu apziņu, kad smadzenes miglojās, kontrolēju muskuļus un apspiedu nelabuma spazmas, uzmanīju, lai balss neaizmetas un neķērc, lai domas paliek sakarīgas un loģiskas. Jā, un piedevām tam visam es klusībā līksmoju. Mani viņi savā dzeršanas sacīkstē nebija varējuši izāzēt. Ar šo sasniegumu es ļoti lepojos. Nolādēts ar ārā — es arvien vēl lepojos ar to, tik dīvaina būtne ir vīrietis!
Taču nākamajā rītā es savus tūkstoš vārdus neuzrakstīju. Jutos vārgs, gluži kā saindēts. Tā bija mokoša paģiru diena. Pēcpusdienā man bija paredzēta publiska uzstāšanās. Es savu runu norunāju, tomēr esmu pārliecināts, ka tā bija tieši tikpat slikta, cik nelāgi jutos es pats. Daži mani iepriekšējā vakara cienātāji sēdēja pirmajās rindās, lai vērotu un censtos pamanīt kādas pazīmes no vakardienas dzīrēm. Nezinu gan, kādas pazīmes viņi pamanīja, taču viņiem šīs pazīmes es saskatīju nepārprotami un jutos gandarīts, ka viņi ir tikpat paģiraini kā es.