Nekad vairs — tā es nozvērējos. Nekad arī vairs neesmu piedalījies kādā alus vakarā. Tā vispār bija mana pēdējā dzeršanas orģija — lai vai kādā veidā. Nu jā, dzēris kopš tā laika esmu daudz, tomēr ar saprašanu, ar apdomu un nekad vairs neesmu ļāvis sevi ievilkt sacīkstēs. Tā jau pieredzējuši dzērāji gūst arvien vairāk pieredzes.
Lai pierādītu, ka šajā mana mūža posmā dzeršana notika vienīgi biedrošanās pēc, pieminēšu savu braucienu pār Atlantijas okeānu vecajā «Titanikā». Izbraukšanas laikā sadraudzējos ar angli — telegrāfistu un kādu spāņu kuģniecības firmas jaunāko līdzdalībnieku. Bet šie abi nedzēra neko citu kā vien «zirga skaustu» — maigu, vēsu bezalkoholisku dzērienu augstā glāzē, kurai pa virsu peldēja apelsīna vai ābola miziņa. Tā arī visu ceļojuma laiku mēs ar abiem ceļabiedriem dzērām tikai «zirga skaustus». Bet, ja viņi būtu dzēruši viskiju, es līdz ar viņiem butu dzēris viskiju. No tā nav jāsecina, ka es būtu pakļāvīgs vārgulis. Man vienkārši bija vienalga. Es šim faktam nepiešķīru nekādu nozīmi. Biju pašā jaunības briedumā, ne no kā nebaidījos, un manās acīs alkohols bija galīgi nenozīmīgs sīkums.
XXVIII NODAĻA
i
Vēl es nebiju tik tālu, lai ķertos Džonam Miežagrau- dam pie rokas. Jo vecāks kļuvu, jo lielāki vērtās mani panākumi un jo vairāk naudas es nopelnīju, jo plašāku varu arī guvu pār pasauli — un jo dižmanīgāk Džons Miežagrauds iespiedās manā dzīvē. Kaut gan vēl arvien mūsu sakari īstenībā bija, tā sakot, garāmejoša pazīšanās. Es dzēru tikai tālab, lai uzturētu kompāniju, bet vienatnē nedzēru nekad. Dažkārt gadījās iedzīvoties arī skurbulī, bet es uzskatīju, ka šāds skurbulis ir tikai visai mērena maksa par sabiedrības labvēlību.
Lai apliecinātu, ka nepavisam nebiju nobriedis krist Džona Miežagrauda nagos, varu pateikt, ka tajā laikā — pat dziļa izmisuma brīžos — man ne prātā nenāca meklēt palīdzīgu atbalstu pie Džona Miežagrauda. Man bija nepatikšanas dzīvē un nepatikšanas sirdslietās, kurām šinī stāstījumā nav vietas. Piedevām vēl uzmācās intelektuālas dabas raizes. Un tām nu gan ir sakars ar visu turpmāko.
To, kas ar mani atgadījās, nevar uzskatīt par kaut ko neparastu. Biju salasījies pārāk daudz pozitīvistisku grāmatu un dzīvē pārāk aizrāvies ar pozitīvismu. Jaunības degsmē biju pieļāvis senseno kļūdu un centies pārāk iedziļināties Patiesībā. Biju norāvis tai visus plīvurus, bet skats, kas man atklājās, bija pārāk šausmīgs, es nespēju to panest. īsi sakot, biju zaudējis sākotnējo gaišo ticību gandrīz vai visam pasaulē — izņemot cilvēci, bet tā cilvēce, kurai mana ticība vēl saglabājās, tad arī bija spēcīga cilvēce.
Ilgstoši pesimisma uzplūdi daudziem no mums pazīstami pārāk labi — nav vērts tos šeit sīkāk izklāstīt. Pietiks, ja pateikšu, ka es to pārdzīvoju ļoti smagi. Es pat aukstasinīgi apsvēru pašnāvības iespēju — tā, kā to būtu varējis darīt kāds grieķu filozofs. Vienīgi fakts, ka no manis ir atkarīgi pārāk daudzi cilvēki, kuriem es gādāju maizi un pajumti, liedza man noslēgt rēķinus ar dzīvi. Tomēr tas bija .tīri morālas dabas jautājums. īstenībā mani paglāba viena vienīgā neizzudusī ilūzija — ticība CILVĒCEI.
Viss, par ko kādreiz cīnījos, kā labad pāri pusnaktīm dedzināju spuldzi savā istabā, bija mani pievīlis. Panākumi — es tos nicināju. Slava un atzīšana — izdeguši pelni. Sabiedrība — vīrieši un sievietes, kas stāvēja augstāk par ostmalas un matrožu kubrika iemītniekiem; ar šausmām atskārtu, cik savā garā viņi pliekani viduvēji. Sievietes mīlestība — ne labāka, ne sliktāka kā viss pārējais. Nauda — vienā reizē taču var gulēt tikai vienā gultā; un kāda gan jēga, ja tavu ienākumu pietiek simt bifštekiem, bet apēst tu vari tikai vienu? Māksla, kultūra — no bioloģijas dzelžaino faktu viedokļa tās man šķita vienkārši smieklīgas, šo kategoriju pārstāvji — vēl jo vairāk smieklīgi.
No šī attēlojuma varat secināt, cik dziļi slimība bija mani sagrāvusi. Esmu dzimis cīnītājs. Taču izrādījās, ka vērtības, par kurām cīnījos, nav šā cīniņa vērtas. Atlika vairs vienīgi CILVĒCE. Mans cīniņš bija galā, tomēr vēl pastāvēja kaut kas, par ko vērts cīnīties, — CILVĒCĒ.
Bet arī toreiz, kad galējā izmisumā jau šķitos staigājam pa ēnu ielejām, līdz nonācu pie atklāsmes par šo pēdējo saikni, kas varētu mani saistīt pie dzīves, manas ausis bija kurlas pret Džona Miežagrauda vilinājumiem. Manā apziņā neietrīsējās ne mazākā nojautas stīdziņa, ka Džons Miežagrauds varētu sniegt remdinājumu, ka viņš varētu manai dzīvei piešķirt kādu mānīgu vērtību. Manas domas darbojās tikai ap vienu iespēju, kas varētu sniegt izeju, — mans revolveris, lode, sprādziens, kas piešķir mūžīgo tumsību. Mājās viskija bija papilnam — sagādāts viesiem. Es tam pat nepieskāros. Mani māca bailes no revolvera — baiļojos visu to laiku, kamēr mans prāts un griba pamazāmveidoja sevī starojošā spožumā mirdzošo vīziju — CILVĒCI. Alkas pēc nāves bija mani tā apsēdušas, ka sāku bažīties, vai tikai neizdarīšu to pa miegam, un jutos spiests nodot savu revolveri citiem, lai noglabā tā, ka neapziņā mana roka nespēj to sameklēt.
Taču CILVĒCE mani paglāba. CILVĒCE mani piesaistīja dzīvei. Manī bija atlicis jaudas tikai vairs vienam cīniņam — un te bija mērķis, par ko cīnīties. Es aizlaidu pa vējam jebkuru piesardzību un ar mežonīgu kaismi metos cīņā par sociālismu, pasmiedamies par izdevējiem un laikrakstu redaktoriem, kas mani brīdināja — kaut gan viņi taču bija avots, no kura guvu savus simt bifštekus dienā, — nežēlīgā nevērībā nelikdamies ne zinis par to, kuru cilvēku jūtas es sāpinu un cik stipri tos savainoju. Kā tolaik, man uzbrukdami, rakstīja «labi izbalansētie radikāļi», mani pūliņi esot bijuši pār mēru dedzīgi, līdz bīstamībai pārgalvīgi, pat kaitīgi, tik ultrarevolucionāri, ka es tādējādi esot aizkavējis sociālisma attīstību Savienotajās Valstīs par veseliem pieciem gadiem. Šobrīd, pēc daudziem gadiem, man garām ejot gribas atzīmēt, ka mana viscildenākā un jaukākā pārliecība ir šāda: gluži otrādi — esmu veicinājis sociālisma attīstību Savienotajās Valstīs kaut_vai par piecām minūtēm.