Tā bija CILVĒCE, kas palīdzēja man pārvarēt ilgo slimību — un ne jau ar Džona Miežagrauda palīdzību. Kad biju kaut cik atguvies, pie manis atnāca sievietes mīlestība, kas mani pilnīgi izdziedināja un ieaijāja manu pesimismu dziļā miegā uz ilgām dienām, līdz pēdīgi Džons Miežagrauds to atkal pamodināja. Tagad arī es meklēju Patiesību, bet ne vairs tik nesaudzīgi, nu es sargājos noraut tai pēdējos plīvurus, kaut arī jau turētu tos rokā. Vairs nevēlos redzēt Patiesību kailu. Nespēju vēlreiz skatīt to, ko reiz jau esmu skatījis. Un atmiņas par toreiz skatīto es cenšos bez žēlastības izdzēst no savām smadzenēm.
Es biju ļoti laimīgs. Dzīve man nāca pretī labvēlīgi, tā ka es spēju sajūsmināties arī par vissīkākajiem sīkumiem. Lielos notikumus es centos neuztvert pārmērīgi nopietni. Vēl arvien lasīju grāmatas, taču ne vairs ar seno aizrautību. Grāmatas lasu arī šodien, taču nekad vairs nelasīšu tās ar agrāko jauneklīgo kaismi, kad centos saklausīt aicinošo balsi no citām — augstākām pasaulēm, lai tā man pačukstētu, kā atklāt noslēpumus, kas slēpjas dzīves dzīlēs un tālēs aiz zvaigznēm.
Sīs nodaļas mērķis ir parādīt, ka no ilgās slimības, kas savā laikā var uzbrukt ikvienam no mums, es atpestījos bez Džona Miežagrauda atbalsta. Mīlestība, sociālisms, CILVĒCE — cilvēka apziņas dzīvinošie rosinātāji — bija tie, kas mani dziedināja un glāba. Ja vien pasaulē ir cilvēks, kas nav dzimis par alkoholiķi, tad — esmu pārliecināts — tas esmu es. Un tomēr… lai paliek, ļausim nākamajām nodaļām risināt tālāk šo stāstījumu, jo tajās tiks parādīts, kā es dabūju samaksāt par iepriekšējo gadsimta ceturksni., ko biju pavadījis visur klātesošā Džona Miežagrauda sabiedrībā.
XXIX NODAĻA
Pēc ilgās slimības es turpināju iedzert, lai neatrautos no citu izpriecām. Dzēru tad, kad to darīja arī citi, kas bija kopā ar mani. Tomēr nemanāmi manī sāka dīgt un veidoties tieksme pēc alkohola. Tā nebija organiska tieksme. Es boksējos, peldēju, burāju, jāju, vārdu sakot, baudīju svaigā gaisā veselīgu dzīvi un medicīnas komisijas pārbaudi dzīvības apdrošināšanas polises ieguvei izturēju teicami. Pašā sākotnē, kā saprotu tagad, paraudzīdamies atpakaļ, šī tieksme pēc alkohola bija prāta rosināta prasība, nervu un labsajūtas prasība. Kā to labāk paskaidrot?
Tas būtu apmēram šādi. Fizioloģiski, no smaganu un kuņģa viedokļa, alkohols man bija pretīgs, gluži tāpat kā agrāk. Man tas arī tagad negaršoja labāk kā alus piecu gadu vecumā vai skāņais sarkanvīns septiņgadīgajam. Būdams vienatnē, rakstīdams vai mācīdamies nejutu nekādas vajadzības pēc tā. Bet kļuvu taču vecāks vai gudrāks, varbūt abējādi, var teikt arī citādi — novecoju. Paziņu pulkā vairs neizjutu agrāko omulību, mani vairs nesajūsmināja viss, kas tika runāts un darīts. Pirmāk interesantie joki un atjautas nu vairs nemaz nešķita tik interesanti, bija tīrā mocība klausīties sieviešu bezsaturīgo, muļķīgo tērgāšanu vai uzpūtīgo sīkmaņu ārišķīgās plātīšanās. Tas ir sods cilvēkam par to, ka pārmērīgi smēlies grāmatu gudrību, vai arī par to, ka palicis tāds muļķis. Nav svarīgi, kurš no šiem faktoriem būtu attiecināms uz mani. Svarīgs ir pats fakts. Un tieši tādā stāvoklī es biju nonācis. Man zuda patika uz saviesīgu dzīvi, un cilvēku gara spožums un dzirkstība mani vairs nesildīja.
Biju uzkāpis pārāk augstu starp zvaigznēm vai varbūt arī pārāk cieši gulējis. Tomēr nebiju histērisks, nekādā veidā nebiju sevi pārpūlējis. Pulss sita normāli. Apdrošināšanas sabiedrības ārsti nespēja vien apbrīnot manu spēcīgo sirdi. Un, izklausīdami manas plaušas, minētie mediķi nonāca gandrīz vai sajūsmā. Katru dienu uzrakstīju tūkstoš vārdu. Pedantiski rūpīgi kārtoju visus sadzīves darījumus un pienākumus. Vingroju un sportoju ar prieku un patiku. Naktīs gulēju kā zīdainis. Un tomēr …
Jāsaka — tiklīdz atrados citu cilvēku sabiedrībā, tūdaļ sliecos uz melanholiju, iekšēji man gribējās vai raudāt. Nespēju ne smieties līdz ar cilvēkiem, ko uzskatīju par stulbiem ēzeļiem,' ne ari pasmieties par viņu svinīgajām deklarācijām; nemācēju smieties un iekļauties senāk pierastajā jautras ķircināšanās spēlītē ar muļķīgi un sāji pļāpājošām sievietēm, kas, aizsegdamās ar naivu vientiesību, savu bioloģisko nolūku sasniegšanā bija tikpat primitīvi tiešas un drausmīgi konsekventas, kādas bijušas mērķa- ķienes, pirms tās nometa savus dabas dotos kažokus, aizstādamas tos ar citu zvēru ādām.
Pie tam nemaz nebiju pesimists. Varu apzvērēt — es nebiju pesimists. Mani tikai māca garlaicība. Visu šo izrādi biju noskatījies neskaitāmas reizes, līdz apnikumam biju atklausījies tās pašas dziesmas, tos pašus jociņus. Pārāk daudz zināju par visiem šiem teatrālajiem kumēdiņiem. Tik labi pārzināju aizkulišu mašinērijas zobratiņus, ka mākslotā grozīšanās uz skatuves, smiekli un dziesmas nespēja manām ausīm noslāpēt riteņu čīkstēšanu aizmugurē.