Nav ko spraukties aiz kulisēm — var ieraudzīt, ka tenors, kam saldā eņģeļa balss, dauza savu sievu. Biju jau palūrējis šajās aizkulisēs, un tagad nākas par to samaksāt. Vai arī — es vispār esmu muļķis. Viena alga, kura no šīm situācijām man labāk piemērojama. Svarā krīt vienīgi situācija pati, un mana situācija bija izveidojusies tāda, ka tikšanās ar ļaudīm mani apgrūtināja un k aitiņā j a. No otras puses, nevar nepieminēt tos retos, ārkārtīgi retos gadījumus, kad es sastapu neparastas būtnes — vai arī tādus pašus nelgas kā es, kuru sabiedrībā varēju pavadīt brīnumainas stundas starp zvaigznēm, — bet varbūt tā bija muļķu paradīze. Biju, lūk, apprecējis šādu neparastu būtn: - vai arī nelgu, kura nekad nedeva man iemeslu garlaikoties un kura man allaž bija arvien jaunu un nebeidzamu pārsteigumu un iepriecinājumu avots. Taču nav iespējams visas mūža stundas pavadit tikai divatā ar sievu. Tāpat nebūtu ne godīgi, ne gudri pieprasīt, lai viņa visas savas stundas kavētos tikai manā sabiedrībā. Starp citu, jāpiemin,. ka biju uzrakstījis vairākas populāras grāmatas, un no vīra, kurš raksta grāmatas, sabiedrība prasa, lai daļu savu atpūtas stundu viņš ziedo arī tai. Tāpat ikviens normāls cilvēks ar normālām vajadzībām vēlas, lai arī citi ziedo viņam kādu stundu no sava laika.
Bet tagad mēs sākam tuvoties galvenajam. Kā lai pacieš savstarpējās attiecības sabiedrībā, ja viss valdzinājums tai zudis? Ir taču Džons Miežagrauds! Vairāk nekā gadsimta ceturksni tas pacietīgi bija gaidījis brīdi, kad es pastiepšu roku, to meklēdams. Tūkstoši viņa viltīgo paņēmienu nebija sasnieguši mērķi — gan mana spēcīgā organisma, gan laimīgas sagadīšanās pēc, taču viņam krājumā bija vēl neskaitāmi citi triki. Kokteilis vai divi, varbūt vēl kāds — tā es spriedu — uzpurinās mani un ļaus samierināties ar muļķa cilvēku muļķīgajām gvelžām. Viens vai vairāki kokteiļi pirms pusdienām piešķirs man spēju sirsnīgi pasmieties par jokiem, kas sen jau pārstājuši būt smieklīgi. Kokteilis bija dunka, piesis, spēriens nomāktajam garam un garlaikotajam prātam. Tas, viegli aizmiglodams manu iztēli, atkal vērta paciešamus smieklus un dziesmas, tā ka es spēju smieties, dziedāt un triekt niekus līdz ar jautrprāšiem vai arī iespaidīgi un pompozi gvelzt senzināmas gudrības, kas pilnam apmierināja uzpūtīgos puskoka lēcējus, kuri citādas valodas nemaz nesaprot.
Bez kokteiļa es biju garlaicīgs sarunu biedrs, pēc kokteiļa kļuvu itin valodigs. Mani pārņēma neīsta iejūsma, ar narkotikām biju ievadījis sevī jautrību. Bet iesākās viss tik neuzkrītoši, ka es, sens Džona Miežagrauda paziņa, pat nepamanīju, ka mani jau virza viņa roka. Es nu jau sāku pieprasīt mūziku un vīnu, drīz vien pieprasīšu jo trakāku mūziku un vēl vairāk vīna.
Šinī laikā tad arī sāku ievērot, ka nepacietīgi gaidu pirms pusdienām iebaudāmo kokteili. Es kāroju pēc tā un apzinājos, ka kāroju. Atceros, ka, būdams kara korespondents Tālajos Austrumos, es labprāt un bieži mēdzu apmeklēt kādu ģimeni. Neatteikdamies pieņēmu visus ielūgumus uz pusdienām un bez tam vēl allaž atradu kādu ieganstu, lai iegrieztos pie viņiem gandrīz vai katru pēcpusdienu. Protams, namamāte bija pievilcīga sieviete, taču ne jau viņas dēļ es tik bieži ciemojos šajā mājā. Bija sagadījies, ka viņa prata jaukt visgaršīgāko kokteili, kāds vien dabūjams šajā lielajā pilsētā, kur ārzemnieku vidū dzērienu maisīšana bija izstrādājusies par īstu mākslu. Tomēr ne kalna rajona klubā, ne lejā, ostmalas viesnīcās, ne arī citās privātmājās — nekur negatavoja tik lieliskus kokteiļus. Šīs dāmas maisītie kokteiļi bija liegi un maigi. Tie bija īsts mākslas darbs. Tie nebija pretīgi manām smaganām kā citi alkoholiskie dzērieni un deva vistīkamāko baudu smadzenēm. Tomēr arī pēc šiem kokteiļiem es kāroju tikai sabiedrības pēc, lai uzskaņotu sevi omulīgai sadzīvei. Kad devos no pilsētas projām — simtiem jūdžu garos jājienos pa rīsa laukiem vai kalniem, mēnešiem ilgi mitinādamies lauka apmetnēs un līdz ar uzbrūkošo japāņu armiju virzīdamies dziļāk Mandžū- rijā, — tad es nedzēru nemaz. Nastu zirgu mugursomās pašā dibenā man arvien glabājās dažas pudeles viskija. Taču ne reizi neatkorķēju kādu pudeli pats savām vajadzībām, ne reizi neiedzēru viens pats un ne reizi arī nejutu kārdinājumu to darīt. Jā, ja kāds baltās rases_ pārstāvis parādījās manā apmetnē, es tūdaļ taisīju vaļā pudeli, un mēs abi iedzērām, kā jau piederas vīriem, un gluži tāpat viņš būtu rāvis vaļā pudeli un iemetis kopā ar mani, ja es nokļuvis viņa apmetnē. Viskiju es tātad vadāju līdzi sabiedriskām vajadzībām, un tā es arī to atzīmēju izdevumu sarakstā, ko iesniedzu laikrakstam, kura uzdevumā strādāju.
Tikai tagad atskatoties, spēju ievērot, cik nemanāmi pieņēmās mana iekāre. Bija jau toreiz viena otra iezīme, ko es neliku vērā, — vieglas vēja pūsmiņas, ko nemaz nepamanīju, sīki atgadījumi, kuru dziļo nozīmību toreiz pat neatskārtu.
Piemēram, jau vairākus gadus biju pasācis ik ziemu uz pusotra vai diviem mēnešiem doties burājumā pa Sanfrancisko līci. Uz manas lieliskās jahtas «SJāce» bija ērta kajīte ar ogļu pavardu. Korejiešu zēns gatavoja ēdienu, un parasti man līdzi brauca arī kāds draugs vai paziņa, lai izbaudītu burāšanas jaukumus. Ņēmu līdzi arī rakstāmmašīnu un ik dienas uzrakstīju savus tūkstoš vārdus. Tieši tajā izbraukumā, par ko gribu stāstīt, līdzbraucēji man bija Klaudslijs un Todijs. Todijam tas bija pirmais šāds ceļojums. Klaudslijs iepriekšējos izbraucienos bija aizrāvies ar alus dzeršanu; tālab mana jahta tika bagātīgi apgādāta ar alu — un es, protams, to dzēru līdz ar viņu.