Taču šinī braucienā situācija bija citāda. Ne jau velti Todijam bija šāda iesauka — viņš velnišķīgi asprātīgi mācēja vārīt viskija punšus, sauktus par «todijiem». Tālab sagādāju uz klāja viskiju — veselus divus galonus. Ak vai! Krietni daudz galonu man vēl nācās piepirkt klāt, jo mēs abi ar Klaudsliju nu pārāk iecienījām īpašas markas karstu «todiju», ko tik tiešām bija bezgala patīkami iedzert un kas pēc tam deva tīkami uzmundrinošu reibumu.
Man patika šie «todiji». Es jau iepriekš sāku gaidīt brīdi, kad tiks gatavots «todijs». Dzērām tos regulāri — vienu pirms brokastīm, vienu pirms pusdienām, vienu pirms vakariņām un vēl pēdējo pirms došanās gulēt. Piedzērušies netikām nekad. Tomēr jāatzīst, ka četrreiz dienā bijām krietni jautrā prātā. Un, kad ceļojuma vidū Todiju pienākumi aizsauca atpakaļ uz Sanfrancisko, mēs ar Klaudsliju pieraudzījām, lai korejiešu zēns regulāri maisītu mums «todijus» pēc stingri noteiktas receptes.
Taču tā tas notika vienīgi uz jahtas. Savās mājās uz sauszemes es atkal nelietoju nekādus uzmundrinājumus pirms brokastīm «miega aizdzīšanai», ne arī vakara lāsītes pirms gulētiešanas. Kopš tā laika, nu jau kur tie gadi, vairs ne reizes neesmu dzēris karstu «todiju». Bet fakts ir un paliek tas, ka man šie «todiji» patika. Tie ierosināja bri> num jauku garastāvokli» Ar savu blēdīgo maigumu tie bija teicami vervētāji Džona Miežagrauda ticība. Tie bija pirmie vēstneši kaut kam nenosakāmam, kam vēlāk bija lemts izvērsties par neglābjamu diendienas kāri pēc dzeršanas. Bet es to nesapratu, man tas ne prātā nenāca, jo es taču biju uzturējies Džona Miežagrauda sabiedrībā tik daudzus gadus, pasmiedamies par viņa neveiksmīga* jām pūlēm mani pievārēt,
XXX NODAĻA'
Atveseļoties pēc ilgās slimības daļēji man palīdzēja patika, ar kādu es nodevos dažādām sīkām izklaidēm, kas nesaistījās ne ar grāmatām, ne ar kādām nopietnām problēmām, — piemēram, kopā ar sievu mēs spēlējām dārza spēles, ķērām «sunīšus» peldbaseinā, laidām gaisā pūķus, bez tam es vēl dažādi aušojos ar zirgiem izjādēs un darināju visādus mehāniskus laika kavēkļus. Galu galā man pilsētas dzīve bija apriebusies. Savu paradīzi es atradu laukos — Mēness ielejā. Turpmāk es pilsētās vairs nemēdzu uzturēties. Vienīgais, ko tās vēl varēja man piedāvāt, bija mūzika, teātris un turku pirts.
Un man viss veicās lieliski. Es daudz strādāju, daudz nodevos fiziskiem vingrinājumiem un jutos laimīgs. Lasīju vairāk tikai daiļliteratūru un pavisam maz zinātniskas grāmatas. Studijām nodevos tik niecīgā mērā kā vēl nekad agrāk. Turpināju interesēties par dzīves pamatproblēmām, taču mana interese bija ļoti piesardzīga, jo pirkstus jau biju apdedzinājis toreiz, kad tvēru pēc Patiesības plīvuriem un arī norāvu viņai tos. Mana attieksme pret dzīvi bija gan mazliet melīga un mazliet arī liekulīga, taču šādi meli un liekulība palīdz cilvēkam, kurš alkst dzīvot. Apzināti aizmiedzu acis pret visu, ko uzskatīju par bioloģisko faktu rupji primitīvu izpausmi. Galu galā es taču atvairīju tikai sliktu ieradumu, atkratījos no nelāga garastāvokļa. Pie tam — atkārtoju — biju ļoti laimīgs. Vēl jāpiebilst, ka tagad, apsverot visu ar vēsu, vērtējošu prātu, varu apgalvot: šis bija vislaimīgākais laiks manā mūžā — daudz laimīgāks par visiem iepriekšējiem un turpmākajiem dzīves posmiem.
Bet nu arī bija klāt laiks — pēc manas saprašanas, bez kādas sakarības, bez kāda iemesla, — kad man jāsāk maksāt par tiem divdesmit gadiem, kuros biju ķircinājis Džonu Miežagraudu. Šad tad rančo atbrauca viesi, lai te kādas dienas pakavētos. Daži no tiem nedzēra. Taču tiem, kas mīlēja iedzert, nepatīkamu apgrūtinājumu sagādāja fakts, ka rančo es alkoholu neturēju. Mana viesmīlības apziņa nespēja pieļaut, ka viesiem jācieš neērtības. Apgādājos ar dzērienu krājumu — saviem viesiem.
Nekad nebiju tik daudz interesējies par kokteiļiem, lai uzzinātu, kā īsti tos gatavo. Tālab sarunāju Oklendā kādu bufetnieku, kas man tos sagatavoja vairumā un piesūtīja ar kuģi. Kad viesu nebija, es tos neaiztiku. Taču sāku ievērot, ka, rīta darba cēlienu pabeidzis, jutos itin priecīgs, ja mājās bija kāds ciemiņš, jo tad radās iespēja kopā ar viņu iztukšot pa kokteiļa kausam.
Mans organisms bija tā attīrījies no alkohola, ka pat viens vienīgs kokteilis jau iesita galvā. Viens kokteilis iesildīja prātu un rosināja uz smaidiem tās nedaudzās minūtes pirms sēšanās pie galda, lai nodotos maltītes priekiem. No otras puses, mans izturīgais kuņģis tā spēja pretoties alkohola iedarbībai, ka šis viens kokteilis deva tikai vieglu -siltuma kvēlīti, liegu smaida atblāzmu. Reiz kāds draugs bez aplinkiem un liekas kautrēšanās ierosināja iemest vēl otru kokteili. Iedzērām abi vēl pa vienam. Siltuma kvēle nu turējās ilgāk un bija karstāka, smaidi kļuva platāki, smiekli skaļāki. Sāda pieredze paliek prātā. Dažbrīd es pat sliecos uz domām: varbūt tieši tāpēc, ka biju tik ļoti laimīgs, es sāku dzert pa īstam.
Atceros >— kādu dienu mēs ar Cārmianu devāmies garākā izjādē paugurainajā apkaimē. Kalpotāji uz to dienu bija atbrīvoti, un, vēlu vakarā atgriezušies, mēs jautrā garā uz ātru roku paši sasildījām sev šo to uzkodām. Ak dieniņ, cik jauka šķita dzīve tovakar, kad mēs abi pa virtuvi divi vien raudzījām sev vakariņas! Es personiski jutos kā septītajās debesīs. Man tobrīd neeksistēja ne grāmatas, ne augstākās patiesības. Biju spara un enerģijas pārpilns, pēc garā jājiena veselīgi noguris. Diena bija pavadīta brīnišķīgi. Arī vakars bija lielisks. Līksmā bezrūpībā mēs rīkojām pikniku — es un mana mīļotā. Nekādu rūpju, nekādu raižu. Parādi visi nomaksāti, nauda straumēm plūst kabatās. Nākamība rādījās plaša un bezgalīga. Rosījāmies pa virtuvi, uz pannas burbulēja gardumi, burbulēja arī mūsu smiekli, biju tīkami izsalcis un priecājos uz garšīgu maltīti.