Jutos tik ļoti labi, ka nez kā nez kur manā būtībā iesvēlās nesātiga alka — justies vēl labāk. Aiz laimes gribējās uzpūst šo aplaimojuma sajūtu vēl karstākā kvēlē. Un es jau zināju, kā to panākt. Desmittūkstoškārtējās tikšanās ar Džonu Miežagraudu bija mani izmācījušas. Vairākkārt izgāju no virtuves, lai apciemotu kokteiļa pudeli, un tā ikreiz noplaka par krietnas porcijas tiesu. Rezultāts bija lielisks. Nebiju apskurbis, nebiju iereibis, biju tikai iesildīts, kvēlot kvēloju, un labsajūta auga augumā. Dzīve pret mani bija izšķērdīgi dāsna — un es vēl kuplināju šo izšķērdību. Tā bija diža stunda — viena no dižākajām manā mūžā. Tomēr samaksāt par to es dabūju, kaut arī krietni vēlāk, kā paši redzēsiet. Sāda pieredze neaizmirstas, taču cilvēks savā aprobežotajā prātā nespēj atģist, ka nav tāda negrozāma likuma, kas noteiktu, ka viena un tā pati rīcība ikreiz novedīs pie tā paša gala iznākuma. Tā tas nenotiek, citādi jau arī tūkstošā opija pīpe spētu izraisīt tādu pašu baudu kā pirmā, tad jau arī viens vienīgs kokteilis iesveltu smadzenēs tādu pašu kvēli, kā to pēc gadiem ilgas kokteiļu lietošanas spēj vairs tikai vairāki.
Kādu dienu pēc rīta rakstījuma pabeigšanas, tieši pirms pusdienu maltītes, kad man neviena ciemiņa negadījās, es iedzēru kokteili vienatnē. Bet pēc tam jau ik dienas pirms pusdienām iebaudīju pa kokteilim, kaut arī viesu nebija. Lūk, tieši tad Džons Miežagrauds uzlika man savu ķetnu. Es sāku iedzert regulāri. Dzēru vienatnē. Un dzēru nevis aiz viesmīlības, nevis tāpēc, ka garšotu, bet gan paša dz'ēruma efekta dēļ.
Es kāroju pēc kārtējā kokteiļa pirms maltītes. Man pat prātā neienāca, ka varētu būt kāds iemesls, lai to nedarītu. Es taču varu to atļauties. Ja vien gribētu, es spētu samaksāt par tūktoš kokteiļiem dienā. Un ko gan var nozīmēt kokteilis — viens kokteilis! — man, kur es taču ilgu gadu laikā tik daudz reižu esmu patērējis neaprakstāmus kvantumus visstiprāko dzērienu, bet neko tas man nav kaitējis!
Kamēr dzīvoju rančo, mana dienas kārtība bija šāda. Katru rītu pulksten pusdeviņos — kaut arī iepriekšējo nakti gultā būtu lasījis grāmatu vai labojis korektūras loksnes līdz četriem vai pieciem rītā — es sēdos pie sava darba galda. Daždažādas vēstules, zīmītes un pieraksti aizņēma laiku līdz deviņiem, un tieši deviņos bez kādām atlaidēm es sāku savus rakstudarbus. Ap pulksten vienpadsmitiem — dažreiz kādu minūti agrāk vai vēlāk — tūkstoš vārdi bija uzrakstīti. Vēl pusstunda, kamēr nokopu galdu, un mans dienas darbs bija galā, tā ka apmēram pusdivpadsmitos es atlaidos šūpuļtīklā zem kokiem, paķēris vēstuļu mapi un rīta laikrakstus. Pulksten pusvienos ēdu pusdienas, bet pēcpusdienu veltīju peldēšanai un jāšanai.
Kādu rītu pusdivpadsmitos pirms atlaišanās šūpuļtīklā es iedzēru kokteili. Nākamajos rītos šo procedūru atkārtoju, protams, otru kokteili iemalkodams tieši pirms pusdienām pusvienos. Drīz vien atklāju, ka, jau sēdēdams pie darba galda un saviem tūkstoš vārdiem, es domās pakavējos pie kokteiļa, ko iebaudīšu pusdivpadsmitos.
Nu pēdīgi es nepārprotami apzinājos, ka kāroju pēc alkohola. Bet kas par to? No Džona Miežagrauda nebaidos itin nemaz. Mēs pazīstamies jau pietiekami ilgi. Esmu izskolots un zinu, kā jādzer. Dzeru ar apdomu. Nekad vairs nepiesūkšos pār mēru. Zinu, cik tas bīstami, pazīstu Džona Miežagrauda lamatas, atceros dažādīgos paņēmienus, ar. kādiem viņš savā laikā lūkoja mani piebeigt. Bet tas viss nu pagājis, sen pagājis. Nekad vairs nepietempšos līdz nesamaņai. Vispār vairs nepiedzeršos. Viss, ko es vēlos, un viss, cik atļaušos, būs vienīgi tik daudz, lai iesveltu manī patīkamu kvēli, ierosinātu baud- pilnu labsajūtu un skubinātu uz smaidiem, bet smadzenēs viegli sāktu virmuļot iedomu tēli. Oho, es pilnīgi spēju valdīt pār sevi un arī pār Džonu Miežagraudu!
XXXI NODAĻA
Taču cilvēka organisms iekārtots tā, ka vienlīdz lielas ierosas pēc zināma laika vairs nedod iepriekšējo reakciju. Pamazām ievēroju, ka no viena kokteiļa nekāda liela reibuma nav. Viens kokteilis bijis — nebijis. Nekādas kvēles, nekādas jautrības. Nu jau vajadzēja divu trīs kokteiļu, lai sasniegtu to pašu baudījumu, kādu agrāk deva viens. Bet tieši šo baudījumu es kāroju. Pirmo kokteili izdzēru pusdivpadsmitos, kad ar rīta pastu rokā atlaidos guļamtīklā, un otro — stundu vēlāk, tieši pirms ēšanas. Ieņēmos paradumu izrausties no tīkla minūtes desmit agrāk, lai iegūtu laiku mierīgi izsūkt pirms pusdienām divus kokteiļus. Tas izveidojās par stingru režīmu: trīs kokteiļi stundas laikā starp piecelšanos no darba galda un sēšanos pie mielasta. Bet tās, lūk, ir divas visnegantākās dzērāju ieražas: dzert regulāri un dzert vienatnē.
Ja vien kāds bija klāt, allaž biju gatavs ar viņu sadzert. Kad neviena cita nebija, dzēru viens pats. Tad spēru nākamo soli. Ja mans viesis bija cilvēks, kas nespēj panest lielas dzērienu devas, es pamanījos iemest divtik daudz: kausu kopā ar viņu, bet otru — bez viņa; un viņš to pat neievēroja. Es nozagu viesim šo otru kausu un, kas vēl ļaunāk, piesavinājos paradumu paklusām iztukšot pa kausam viens pats arī tad, ja mājās bija viesis — vīrietis, biedrs, ar kuru varētu sadzert divatā. Bet Džons Miežagrauds man tūdaļ gādaja arī vainu mīkstinošas ierunas. Būtu taču nelāgi ar pārmērīgu viesmīlību skubināt viesi uz aplamu rīcību un piedzirdīt viņu. Ja es, zinādams viesa ierobežoto panesības mēru, aicinātu viņu dzert tikpat daudz, cik es, viņš noteikti apdzertos. Kas tad man cits atlika kā nozagt katru otro kausu? Citādi man būtu jāatsakās no reibuma baudas, kādu mans viesis ieguva jau no pustiklielas normas.
Lasīdami, kā es sīki izklāstu savas dzeršanas kāres attīstību, lūdzu, neaizmirstiet, ka neesmu nedz muļķis, nedz vārgulis. Lietojot terminu, kādu pasaule mēdz lietot šādos gadījumos, jāsaka, ka esmu veiksminieks, un uzdrošinos apgalvot: mana veiksme ir izcilāka nekā parastajiem veiksmīgajiem cilvēkiem, pie tam tā bāzējās uz krietnu devu gara spēju un gribasspēka. Ķermenis man ir spēcīgs. Esmu palicis dzīvs apstākļos, kur vārguļi mira kā mušas. Un tomēr viss, par ko jums stāstu, notika tieši ar mani un manu organismu. Tāds es esmu — tas ir fakts. Bet fakts ir arī mana dzeršanas kāre. Mana ieslīgšana alkoholismā ir realitāte, tā nav ne teorija, ne sagudrojums; un, manuprāt, tas jo īpaši pasvītro Džona Miežagrauda visvarenību. Bet tā taču ir mežonība, kurai mēs vēl arvien ļaujam eksistēt, savu laiku pārdzīvojis relikts no barbariskās pagājības brutālā spēka die- nārn, un tagad tas vāc savu smago nodevu no visa labākā, ko radījis cilvēku dzimums, — tas sagandē jaunību, dragā cilvēka spēku un bendē viņa garu!