Griezīsimies atpakaļ. Pēcpusdienā, izdelverējies pa peldbaseinu un pēc tam līksmi jzjādelējies pār pakalniem vai turp un atpakaļ pa Mēness ieleju, jutos tik pacilāts un možs, ka radās vēlēšanās justies vēl žirgtākam, vēl mundrākam. Zināju jau, kā to panākt. Ar vienu kokteili pirms vakariņām pie tā tikt nevarēja. Divi vai galu galā pat trīs — tas man bija vajadzīgs. Es izdzēru tos. Kālab ne? Tas nozīmē dzīvot. Man allaž ir ļoti paticis dzīvot. Un šis te arī nu ir kļuvis par daļu no manas dzīves normatīviem.
Tad jau es pamazām vien sāku meklēt ieganstus ārpuskārtas kokteiļiem. Tāds iegansts varēja būt īpaši jautra draugu pulciņa ierašanās; dusmu uzplūds pret arhitektu vai zaglīgo mūrnieku, kuri cēla rančo stalli; mīļākā zirga bojāeja, — tas nelaimīgā kārtā bija iepinies dzeloņstieplēs, vai arī rīta pastā saņemtas labvēlīgas vēstis par darījumiem ar izdevējiem un redaktoriem. Nekrita svarā, kas tie par ieganstiem, galvenais — kāre pēc iedzeršanas manī bija spēcīgi sadīgusi. Tā tas ir: es kāroju pēc alkohola. Pēdīgi — pēc vairāk nekā divdesmit gadu niekošanās un klīrēšanās ar alkoholu — tagad es to gribēju. Un mana fiziskā izturība kļuva par manu vājo vietu. Man vajadzēja izdzert divas, trīs vai četras glāzes, lai sasniegtu to pašu, ko parastie cilvēki ieguva jau pēc vienas glāzes.
Vienu likumu es ievēroju cieši. Nekad nebaudīju ne lāses, pirms nebiju paveicis savu dienas darbu — uzrakstījis tūkstoš vārdu. Un, kad tas bija padarīts, kokteiļi uzcēla manas smadzenēs neredzamu sienu starp rīta cēlienu, kura darbs gala, un atlikušo dienas daļu, kas solīja tikai izpriecas. Darbs pilnīgi izslēdzās no manas apziņas. Neviena domiņa par darbu neuzplaiksnīja smadzenēs līdz nākamā rīta pulksten deviņiem, kad sēdos pie galda un nākamajiem tūkstoš vārdiem. Šo prāta spēju izslēgties es vērtēju ļoti augstu. Tā es ietaupīju enerģiju ar šās alkohola celtās barjeras palīdzību. Džons Miežagrauds taču nav tik melns, kā viņu mālē. Viņš izdara cilvēkam arī vienu otru pakalpojumu, un šis tad nu būtu viens no tiem.
Es sacerēju darbus, kas pauda veselīgu noskaņojumu, sparu un dzīvesprieku. Nekad tie nebija pesimistiski. Šādu dzīves attēlošanu biju iemācījies ilgās slimības dienās. Zināju, ka šīs ilūzijas ir reālas, un es cildināju ilūzijas. Jā, es vēl arvien rakstu tikai šāda satura darbus — par tīru, možu, optimisma pilnu dzīvi, par dzīves slavināšanu. Un kritiķi allaž apliecinājuši, ka mani darbi kūsā rio pāri plūstoša dzīvesprieka un ka pats esmu pilnībā pakjāvies ilūzijām, kādas attēloju.
Ja nu esam atkal novirzījušies sānis, tad ļaujiet man vēlreiz atkārtot jautājumu, ko esmu sev atkal un atkal uzdevis desmittūkstoš reižu. Kālab es dzēru? Kāda vajadzība man bija pēc dzeršanas? Biju taču laimīgs. Varbūt laimes bija pārāk daudz? Biju spēkpilns. Varbūt tāpēc, ka spēks pārāk liels? Vai tiešām mana vitalitāte bija tik pārmērīga? Nezinu pats, kālab dzēru. Nevaru atbildēt, varu tikai izteikt aizdomas, kādas manī modušās. Pārāk ilgus gadus biju pārāk cieši saskāries ar Džonu Miežagraudu. Arī kreilis pēc ilgākas praktizēšanās var kļūt par labroci. Varbūt es, nemaz nesliekdamies kļūt alkoholiķis, par tādu biju tapis, vienīgi ilgi praktizēdamies?
Biju tik ļoti laimīgs. Ilgās slimības laikā pie manis bija atnākusi visu remdējoša sievietes mīlestība. Naudas pelnīju daudz, kaut gan pūlējos maz. Plīšu vai pušu aiz veselības. Gulēju kā zīdainis. Citu pēc citas rakstīju grāmatas, kas visas guva panākumus, un socioloģiskos disputos atspēkoju savus pretiniekus ar neapgāžamiem faktiem par to, ka manas intelektuālās pozīcijas nostiprinās arvien vairāk. No vienas dienas nogales līdz nākamajai netiku ne reizi izjutis ne raizes, ne vilšanos, ne nožēlu. Nepārtraukti biju laimīgs. Dzīve šķita vienvienīga nebeidzama dziesma. Es pat pukojos, ka tik daudz stundu jāpavada miegā, jo tā man tika laupīti prieki, ko būtu izbaudījis, ja varējis palikt nomodā. Un tomēr es dzēru. Un man ne prātā nenāca, ka Džons Miežagrauds gatavojas pievākt mani galīgi.
Jo vairāk dzēru, jo vairāk man vajadzēja dabūt iekšā, lai sasniegtu vēlamo efektu. Kad izbraucu no Mēness ielejas un devos uz pilsētu, kur tad pusdienas ēdu viesnīcā, vienam kokteilim, ko pasniedz pie maltītes, nebija itin nekādas nozīmes. Tas nedeva priekšpusdienā ierasto reibumu. Iedams pusdienot, biju spiests jau iepriekš sagatavot attiecīgo reibuma pakāpi, iemetot divus vai trīs kokteiļus un, ja satikos ar kādu paziņu, tad arī četrus, piecus vai sešus, nav svarīgi, cik. Reiz es ļoti steidzos. Trūka laika mierīgā garā malkot kokteiļus citu pēc cita. Tad man radās varena ideja. Liku bārmenim sajaukt man du- bultkokteili. Pēc tam jau arvien, kad kur steidzos, pasūtīju dubultkokteiļus. Es taupīju laiku.
Šāda regulāra žūpošana nepalika bez sekām. Viens iznākums bija tāds: jo vairāk dzēru, jo vairāk vajadzēja. Saindētais prāts bija tā radis reaģēt un darboties tikai ar mākslīgu kairekļu palīdzību, ka bez šiem mākslīgajiem uzmundrinājumiem pat pilnīgi atteicās darboties. Alkohols arvien pavēlnieciskāk pieprasīja savu vietu — bez tā es vairs nemācēju tikties ar cilvēkiem, nespēju uzturēties sabiedrībā. Man kļuva nepieciešams izjust uzbudinošu reibumu, kad idejas sāk rosīties, galva patīkami dūc, bet pašam gribas smieties, delverēties un aušoties, kad visa pasaule šķiet smaidām, tikai tad es varēju biedroties ar citiem cilvēkiem un kļūt viens no viņiem.