Otrs iznākums bija tāds, ka Džons Miežagrauds sāka man mulsināt prātus. Viņš mēģināja atkal mani iegrūst ilgajā slimībā, no jauna kūdīdams mani izdibināt Patiesību un noraut tai visus plīvurus, kārdinādams, lai raugu ielūkoties patiesās dzīves neaizsegtajā vaigā. Taču šoreiz tas notika lēnām un pakāpeniski. Manas domas gan atkal kļuva skarbas, taču tikai pamazām vien.
Reižu reizēm prātā ieslīdēja brīdinoša doma; kurp gan šī pastāvīgā dzeršana var novest? Bet varat ticēt — Džons Miežagrauds prot noklusināt šādus jautājumus. «Nāc nu iemet, un es tev visu paskaidrošu,» — tāds ir viņa paņēmiens, Un tas iedarbojas. Piemēram varu pastāstīt zīmīgu gadījumu, ko Džons Miežagrauds arvien cenšas man atgādināt.
Pēc kāda nelaimes gadījuma man vajadzēja ļauties sarežģītai operācijai. Kādu rītu — apmēram nedēļu pēc tam, kad biju atradies uz operāciju galda, — es gulēju slimnīcas gultā vārgs un nevarīgs. Bārdas rugāju audze man uz sejas bija krietni sazēlusi, tomēr nevarēja noslēpt, cik saules brūninātā āda kļuvusi bālgani dzeltenīga. Ārsts stāvēja pie gultas, gatavodamies uz prom- iešanu. Viņš neapmierināts paraudzījās uz cigareti, ko es patlaban kūpināju.
— To gan jums vajadzētu atmest, — viņš pamācoši teica. — Tas jūs beigu beigās novedīs pie gala. Paskatieties uz mani.
Es paskatījos. Ārsts bija apmēram manā vecumā, ar platiem pleciem, augstām krūtīm, spožām acīm un veselīgi brūnganiem vaigiem. īsts vīrietības paraugs — vairāk neko nevarēja vēlēties.
— Es arī kādreiz smēķēju, — viņš turpināja. — Cigārus. Bet pat no tiem es atteicos. Un tagad, lūk, varat uz mani paskatīties.
Šis vīrs bija pašapzinīgs, pat augstprātīgs un ar pilnām tiesībām, jo apzinājās pats izlīdzējis savai veselībai. Bet pēc mēneša viņš jau bija miris. Tas nenotika nelaimes gadījumā. Kāds pusducis dažādu baciļu ar gariem zinātniskiem nosaukumiem bija tam uzbrukuši un iznīcināja viņu. Radās komplikācijas, pēkšņas un mokpilnas, un dažas dienas pirms ārsta nāves visā korpusā bija dzirdami šā zaļoksnēji spēcīgā vīra agonijas kliedzieni. Viņš nomira kliegdams.
— Redzi nu, — teica Džons Miežagrauds. — Kā viņš rūpējās par savu veselību! Pat cigāru smēķēšanu bija atmetis. Un re nu, ko viņš par to dabūja! Nejēdzīgi, vai ne? Bet baciļi taču var pielipt. No tiem pasargāties nav iespējams. Tavs lieliskais ārsts ievēroja visus piesardzības līdzekļus, un tomēr baciļi viņu pievārēja. Kad tāds bacilis gatavojas lēcienam, neviens nevar pateikt, kam tas uzklups. Varbūt tev. Re, ko visu viņš bija sev atrāvis! Vai tu arī gribētu atteikties no visa, ko varu tev piedāvāt, lai pēc tam tev uzbrūk kāds bacilis un tevi no- miedz? Dzīvē nav nekāda taisnīguma. Tā ir loterija. Bet es uzburu dzīves sejā māņu smaidus un pasmejos par realitāti. Smaidi līdz ar mani, pasmejies arī tu! No sava gala neizbēgsi, bet pa to vidu dzīvo smiedamies. Pasaule ir tumsības pilna. Es tev rādu gaismu. Pasaule taču ir nejēdzīga, ja tajā var notikt kas tāds, kā notika ar tavu ārstu. Tev atliek tika4 viens: ielej vēl vienu kokteili un aizmirsti to visu!
Un es, protams, iedzēru vēl vienu kokteili, lai gūtu aizmirstību. Es izdzēru vēl pa vienam kokteilim ikreiz, kad Džons Miežagrauds man atgādināja notikušo. Tomēr es dzēru ar prātu un vērīgu apdomu. Raudzījos, lai dzeramais būtu tikai vislabākās kvalitātes. Es meklēju pēc rosinoša noreibuma un aizmiršanās, bet vairījos no mocībām, kādas rodas pēc sliktiem dzērieniem un pēc pārdzeršanās. Garām ejot jāpiezīmē: ja cilvēks sāk dzert ar prātu un vērīgu apdomu, tas vien nodod baigu liecību, cik tālu viņš jau ir aizgājis pa šo ceļu.
Tomēr arvien es stingri ievēroju savu pieņemto likumu — nekad neieņēmu dienas devas pirmo malku, kamēr nebija uzrakstīts pēdējais no maniem tās dienas tūkstoš vārdiem. Taču reizēm gadījās, ka es piešķīru sev brīvdienu un nerakstīju nemaz. Tādās dienās arī nevēroju, cik agri izsūcu pirmo kokteili, jo nu jau tas nebija nekāds likuma pārkāpums. Cilvēki, kam nav nācies pašiem izdzīvot dzeršanas sērgu, nemaz nevar iedomāties, kā dzeršanas ieradums aug augumā.
XXXII NODAĻA
Kad «Snarka» izbrauca garajā burājumā no Sanfrancisko, uz jahtas borta nebija nekādu alkoholisku dzērienu. Tas ir, taisnību sakot, mēs vienkārši nezinājām, ka laivā ir dzeramais, un vēl daudzus mēnešus netikām to atklājuši. Burājums ar «sausu» jahtu no manas puses bija, tā sakot, ļaundarība ar iepriekšēju nolūku. Gribēju aizvilkt Džonam Miežagraudam baļķi ceļā. Tas norāda, ka tomēr biju ieklausījies vārajos brīdinājumos, kādi sāka ieskanēties manā apziņā.
īstenībā biju tikai aizplīvurojis situāciju pats savās acīs un taisīju atvainošanās reveransu Džonam Miežagraudam. Pie 'tam veicu to ļoti izgudrēm. Noteicu, ka dzeršu vienīgi ostās. Kamēr «sausā» burāšu pa jūrām, mans alkohola piesūcinātais organisms attīrīsies, tā ka, iegriezies ostā, būšu pilnīgi formā lieliski izbaudīt Džona Miežagrauda balvas. Dzērieni garšos labāk, reibums būs skaudrāks un tīkamāks.
Divdesmit septiņas dienas mēs pavadījām pārbrau- cienā no Sanfrancisko uz Honolulu. Pēc pirmās dienas uz jūras doma par iedzeršanu man ne prātā nenāca. To pieminu tikai tālab, lai parādītu, ka būtībā taču tik tiešām neesmu alkoholiķis. Dažbrīd ceļojuma laikā, domās kavēdamies nākotnē, jau iepriekš izbaudīju lieliskos mielastus un cienāšanas, kādi Havajā tiek rīkoti uz lanai — atklātajām terasēm (biju jau agrāk dažas reizes apmeklējis šīs salas), un, protams, pieminēju arī dzeramos, kas ievadīs gaidāmās dzīres. Par šiem dzērieniem es nedomāju ar kāri, ne arī īgņājos, ka ceļš vēl tik tāls. Vienkārši iedomājos, cik jauki un jautri tas būs, bet dzērieni būs daļa no tīkamās mielasta atmosfēras.