Tā es vēlreiz, sev par pilnīgu gandarījumu, pārliecinā*- jos, ka esmu kungs pār Džonu Miežagraudu. Gribu — dzeru, gribu — nedzeru. Tātad mierīgi varu turpināt iedzeršanu, kad vien vēlos.
Dažādās Havaju grupas salās pavadīju kādus mēnešus piecus. Dzīvodams krastā, es dzēru. Dzēru pat krietni vairāk, nekā biju radis Kalifornijā pirms šī ceļojuma. Vispār Havaju iemītnieki caurmērā nodevās dzeršanai krietni vairāk nekā ļaudis mērenāka klimata platuma grādos. Nedomāju īpaši uzsvērt vārdu spēli ar «mēreno», varu to pateikt arī citādi — «platuma grādos, kas attālāk no ekvatora». Bet Havaju salas atrodas tikai subtropu joslā. Jo dziļāk nokļuvu tropos, jo vairāk ievēroju, cik nesātīgi turienieši lieto alkoholu, un jo nesātīgāk dzēru arī pats.
No Havajas mēs burājām uz Marķīza salām. Šis pār- brauciens ilga sešdesmit dienu. Divus mēnešus mēs ne reizi neieraudzījām zemi, nemanījām ne buru, ne tvaikoņa dūmu vērpeti. Bet jau pašās pirmajās ceļojuma dienās kuģa pavārs, taisīdams pamatīgu revīziju kambīzē, izdarīja kādu atklājumu. Dziļas lādes pašā dibenā viņš atrada duci vīna pudeļu — andželiku un muskatu. Tās tur bija nokļuvušas no rančo virtuves pagrabiem kopā ar pašdarinātiem augļu konserviem un ievārījuma burkām. Sešus mēnešus gulēdams kambīzes tveicē, biezais, saldais vīns bija kaut kā īpaši pārveidojies, man domāt, kļuvis tāds kā izdedzināts degvīns.
Es pagaršoju to. Nu, brīnišķīgs! Un pēc tam ik dienas vienu reizi — ap pulksten divpadsmitiem, kad biju izdarījis novērojumus un iezīmējis kartē «Snarkas» atrašanās vietu, — es izdzēru pusglāzi vīna. Tam bija pavisam neparasts reibums. Pats sev šķitos daudz labsirdīgāks, bet jau tā jaukā jūras ainava kļuva vēl jaukāka. Ik rītu lejā, kajītē, svīzdams gar saviem kārtējiem tūkstoš vārdiem, es jau ilgodamies gaidīju tās dienas lielo notikumu pulksten divpadsmitos.
Nelaime tikai tā, ka vīnu vajadzēja piedāvāt arī citiem, bet pārbrauciena ilgums bija neziņā tīts. No sirds nožēloju, ka šādu pudeļu nav vairāk kā tikai tas ducis. Un, kad tās visas bija tukšas, sāku pat nožēlot, ka esmu cienājis arī līdzbraucējus. Es slāpu pēc alkohola un dedzīgi kāroju ātrāk sasniegt Marķīza salas. , Tālab arī, kad nokļuvām ostā, mana dzeršanas kāre bija sasniegusi kulminācijas punktu. Bet Marķīza salās dzīvoja tikai nedaudzi baltie un bars novārgušu iezemiešu, tur bija krāšņas dabas ainavas, daudz vaļēja, pudelēs nepildīta lētā ruma un bagātīgi krājumi absinta, taču nebija atrodams ne viskijs, ne džins. No lētā ruma cilvēkam mutes gļotāda rāvās čokurā. To es zinu, jo tiku jau nobaudījis. Esmu arvien bijis piekāpīgs, tālab samierinājos ar absintu. Tikai viena nelaime — šo dzērienu man vajadzēja saliet sevī neiedomājamos kvantumos, citādi nejutu nekādu iedarbību.
No Marķīza salām aizbraucu, balasta vietā iekrāvis jahtā tādu daudzumu absinta pudeļu, lai pietiktu līdz Ta- hiti, kur tad bagātīgi apgādājos ar skotu un amerikāņu viskiju, un pēc tam jau vairs no ostas līdz ostai nebija neviena «sausā starpbrīža». Tikai, lūdzu, nepārprotiet mani., Nenotika nekāda plostošana tajā nozīmē, kā šo vārdu parasti saprot: ne es streipuļoju, ne arī gāzos no kājām un nekad nenodzēros līdz prāta aptumsumam. Rūdīts un apdomīgs baudītājs ar spēcīgu organismu nekad nenolaidīsies līdz tādai pakāpei. Tāds iedzer, lai justos labi, lai izbaudītu tīkamu skurbulīti, bet ne vairāk. Viņš piesardzīgi vairās no trokšņainas pļēgurošanas, no paģirām, kas seko tādai žūpošanai, kā arī no nevarības un mazvērtības sajūtas, kas to pavada.
Tāds rūdīts un apdomīgs dzērājs cenšas vienīgi pēc veikli un izgudrēm sasniegta pusapreibuma. Un to viņš pieprot tik manīgi, ka var dzert visus divpadsmit mēnešus no vietas bez kādām manāmām ārējām pazīmēm. Savienotajās Valstīs šobrīd tādu cilvēku ir simtiem tūkstošu — tie dzer klubos, viesnīcās, pašu mājokļos, tie ir cilvēki, kas nekad nav piedzēruši, bet nekad arī nav gluži skaidrā, kaut gan vairākums šo faktu nikni apstrīdēs. Un visi tie ir dziļi pārliecināti — tāpat kā es biju dziļi pārliecināts —, ka viņiem ir virsroka pār Džonu Miežagraudu.
Jūras reisos es visumā biju mēreni atturīgs, toties krastā dzēru jo vairāk. Tropu joslā man nez kāpēc vajadzēja vairāk alkohola. Šāda parādība acīmredzot ir vispārīga, jo kam gan nav zināms fakts, ka baltie tropu iemītnieki alkoholiskos dzērienus patērē milzīgos daudzumos. Tropu apgabali nav piemēroti baltādainiem iedzīvotājiem. Ādas pigments baltos neaizsargā pret saules starojuma intensīvo iedarbību. Spektra augšējās daļas neredzamie ultravioletie un pārējie augsti frekventīvie stari iespiežas viņu ķermeņa audos un posta tos, tieši tāpat kā X stari savā laikā iznīcinājuši audus ne vienam vien eksperimentētājam, pirms viņi atskārta, cik tie bīstami.
Balto cilvēku raksturs tropu klimata apstākļos radikāli pārvēršas. Viņi kļūst nesavaldīgi nikni un nežēlīgi. Viņi spēj pastrādāt tik ļaunus briesmu darbus, par kādiem pat iedomāties nevarētu, mājodami pierastajā mērenajā klimatā. Viņi top nervozi, viegli aizkaitināmi un pat ne- morāli. Un dzert viņi sāk tā, kā iepriekš nekad nav dzēruši. Dzeršana ir tikai viena no tām daudzajām deģenerācijas formām, kādas parādās baltajiem, ja tie pārāk ilgi pakļauti pārāk intensīvajam saules starojumam. Alkohola patēriņš tad pieaug gluži automātiski. Tropos nedrīkst uzturēties ilgstoši. Cilvēkiem rodas iedoma, ka miršanai viņi nolādēti tik un tā un neprātīgā dzeršanā viņi tikai paātrina šo procesu. īstenībā cilvēki nemaz neprāto par to. Viņi tikai dzer.