Pienāca laiks šķirties. Piedzērušo puišu ālēšanos apnikušas, prātīgākās meitenes pēdīgi piedabūja visu pulciņu doties mājās. Kaut kā biju nokļuvis pie durvīm, un blakām stāvēja mazā īru meitenīte. Viņu nebija ķēris mans liktenis, tā ka meitēns bija možs un mundrs. Viņa sajūsmināta skatījās, kā puiši tenterēdami cenšas noturēties līdzās savām meičām, un sāka viņus atdarināt. Man tā šķita varen jauka rotaļa, un es arī sāku grīļīgi streipuļot. Taču viņas galviņu vīns nereibināja, bet manā galvā no straujajām kustībām aši sakāpa reibums. Tālab jau ar pirmajiem soļiem man šī rotaļa paveicās daudz dabiskāk nekā viņai. Pēc dažām minūtēm pats nevarēju nobrīnīties vien par saviem ģeņģeriem. Noskatījos, kā viens no puišiem, pasteberējis soļus desmit, paliek stāvot ceļmalā un drūmi blenž grāvī, bet pēc tam, it kā pamatīgi apsvēris, ar tikpat drūmu sejas izteiksmi iegāžas tajā. Tas man šķita velnišķīgi jocīgi. Es arī sāku klumburēt uz grāvmali, domādams, ka uz pašas malas apstāšos. Atģidos tikai grāvja dibenā, kad mani no turienes stīvēja laukā dažas pārbijušās meitenes.
Nu man vairs netikās tēlot piedzērušu. Prāts itin nemaz nenesās uz jokiem. Acis aizmiglojās, sāka trūkt elpas — muti plaši atplētis, es rīstījos pēc gaisa. Divas meitenes mani veda aiz rokām katra savā pusē, bet kājas man vilkās pa zemi kā svina pielietas. Izdzertais alkohols kā ar vāli dauzīja man sirdi un smadzenes. Bijis es vārgākas veselības, tad, esmu pārliecināts, gals man būtu pienācis visai drīz. Nāvei es tomēr biju daudz tuvāk, nekā satrauktās meičas spēja iedomāties. Dzirdēju viņas savā starpā ķīvējamies, kas pie tā visa vainīgs; dažas sāka pat šņukstēt — pašas par sevi, par mani, par savu puišu nejēdzīgo uzvešanos. Man viss bija vienaldzīgs. Es smaku nost, man trūka gaisa. Kustēšanās bija tīrā mocība. No kustībām es aizelsos vēl smagāk. Taču meitenes neatlaidīgi spieda mani soļot, bet līdz mājām bija četras jūdzes. Četras jūdzes! Kaut cik atminos — ar aizmiglotām acīm sablenzu kaut kur tālumā uz ceļa mazu tiltiņu. īstenībā līdz tam nebija ne simt pēdu. Aizvilcies līdz tiltiņam, es noslīgu zemē un, tvarstīdams pēc elpas, paliku guļam uz muguras. Meičas izmēģinājās mani pacelt, taču es biju galīgi ļengans un tikai grūti elsoju. Uz meiču palīgā saucieniem pienāca Larijs — piedzēries septiņpadsmitgadīgs jauneklis, kas, gribēdams izdarīt mākslīgo elpināšanu, uzlēca man uz krūtīm. Atceros to kā pa miglu, tāpat arī meiteņu spalgos brēcienus, kad tās stīvējās ar puisi, vilkdamas viņu no manis nost. Pēc tam vairs neatminos itin neko, tikai vēlāk man stāstīja, ka Larijs esot palīdis zem tiltiņa un tur arī pārgulējis nakti.
Pie sajēgas nācu jau tumsā. Mani nesamaņā bija stiepuši nēšus tās četras jūdzes un mājās noguldījuši gultā. Biju smagi slims, un, kaut arī sirds un viss organisms sparīgi cīnījās pret vājību, es atkal un atkal par jaunu gāzos delīrija murgos. Viss šausmīgākais un briesmīgākais, ko vien savā bērna apziņā kādreiz biju uztvēris, tagad virda uz āru. Baigie murgojumi man šķita dzīves īstenība. Es redzēju, kā nokauj cilvēkus, un tad slepkavas sāka vajāt mani. Es kliedzu, plosījos, turējos pretī. Cietu neiedomājamas mokas. Reiz, uz mirkli atžirbis no delīrija lēkmes, saklausīju mātes balsi: «Kas gan notiek viņa galviņā! Bērns taču zaudējis prātu!» Atkal slīgdams nesamaņā, biju paķēris šo domu sev līdzi, un nu murgos es tiku ieslodzīts trako namā, sanitāri mani dauzīja, bet apkārt auroja ārprātīgie.
Manā bērna prātā bija dziļi iespiedusies kādreiz noklausīta vecāku saruna par izvirtības perēkļiem Sanfrancisko ķīniešu kvartālā. Murgos tagad izstaigāju tūkstošiem šādu midzeņu dziļos pazemes pagrabos, kur, ieslēgts aiz dzelžu durvīm, nomiru tūkstoš nāvēs. Un, kad vienā šādā kapenē uzgāju savu tēvu, kurš sēdēja pie galda un ar ķīniešiem spēlēja kārtis par lielām zelta naudas kaudzēm, mans trakais niknums izlauzās neģēlīgos lāstos. Es pietrūkos gultā sēdus, plosīdamies situ pa rokām, kas centās mani saturēt, un lamāju savu tēvu tādiem vārdiem, ka vai jumts cēlās nost. Biju taču zemapziņā iegaumējis visas neķītrās lamas, kādas bērns var saklausīt šādā pusmežonīgā nomalē; līdz šim nebiju ne iedomājies ņemt mutē kādu no šiem lāstiem, bet tagad izbļāvu tos pilnā rīklē, lamādams savu tēvu, kurš manos murgos sēdēja pazemes ūķī un spēlēja kārtis ar ķīniešiem, kam garas bizes un gari nagi.
Pats brīnos, kā mana sirds un smadzenes spēja izturēt šādu nakti. Septiņgadīga bērna artērijas un nervu centri nepavisam nav piemēroti, lai izciestu tādas šausmu lēkmes, kādas mani plosīja. Tajā naktī, kad Džons Miežagrauds bija mani sagrābis savos nagos, fermas mazajā dēļu mājiņā neviens netika aizvēris acu. Bet Lariju, kas nakšņoja zem tiltiņa, nemocīja nekādas lēkmes. Esmu pārliecināts, ka viņš nogulēja trulā bezsapņu miegā, tikai rītā pamodās ar smagu galvu un īgnu prātu un, ja viņš šodien vēl dzīvs, tad, jādomā, pat neatceras šo nakti — tik neievērojams bija šis atgadījums. Taču manās smadzenēs šis notikums ir iededzināts uz visiem laikiem. Šobrīd, pēc trīsdesmit gadiem, rakstīdams šīs rindas, katru murgu ainu redzu tikpat skaidri un spilgti, visas ciešanas izdzīvoju tikpat skaudri un baismi.
Sirgu vēl dienām ilgi, un lieki man bija mātes brīdinājumi turpmāk vairīties no Džona Miežagrauda. Māte bija ārkārtīgi sašutusi. Viņa uzskatīja manu nodarījumu par ļaunprātību, jo es tīšuprāt esot rīkojies pretēji viņas pamācībām. Man nekad netika ļauts runāt pieaugušajiem pretī, man trūka pat vārdu, ar ko attēlot savas izjūtas, — kā es būtu varējis mātei pastāstīt, ka tieši viņas pamācības vainojamas šajā piedzeršanās kļūmē? Ja neticējis viņas teorijām par melnām acīm un itāliešu raksturu, es pat lūpas nebūtu apmērcējis skāņajā, sīvajā vīnā. Tikai būdams pieaudzis, reiz izstāstīju mātei visu patiesību par šo kaunpilno atgadījumu.