Sī saules staru izraisītā slimība uzkrita arī man, lai gan tropos visumā biju pavadījis tikai pāris gadu. Šajā laikā es mēdzu dzert kā negudrs, taču tieši še man jau priekšlaikus kaut kas jāaizrāda, lai vēlāk nerastos pārpratumi. Ne jau dzeršana ierosināja šo slimību, un tātad dzeršana arī nav vainojama mana ceļojuma pārtraukšanā. Biju stiprs kā vērsis un daudzus mēnešus sekmīgi turējos pretī saulstaru slimībai, kas ārdīja manus audus un nervu šķiedras un plucināja tos gabalos. Visu garo ceļojuma laiku zem svelmainās tropu saules cauri Jaun- hebridām, Zālamāna salām un tālāk augšup pa Lainas atoliem, malārijas spīdzināts un ciezdams vēl no citām sīkākām kaitēm, piemēram, tādas kā bībelē minētā sud- rabādas spitālība, es veicu piecu vīru darbu.
Vadīt jahtu caur koraļļu jūru salu rifiem, sēkļiem, šaurajām atolu ieejām un gar naktīs neapgaismotajām piekrastēm — tas Vien jau ir vīra cienīgs darbs. Uz borta es vienīgais kaut ko sapratu no navigācijas. Neviens nevarēja mani nomainīt vai izdarīt novērojumus manā vietā, nebija ar- ko apspriesties, braucot viltīgā tumsībā starp kartēs neatzīmētiem rifiem un sēkļiem. Viens pats izstāvēju visas sardzes. Uz jahtas nebija jūrnieka, kuram varētu uzticēt stūrmaņa sardzi. Es biju tiklab stūrmanis, kā kapteinis. Kad bijām jūrā, es stāvēju sardzē divdesmit četras stundas dienā, pa vidām, ja radās iespēja, uz mirklīti atkrizdams nosnausties. Trešām kārtām — biju vēl arī ārsts. Un ļaujiet man šeit pat jau aizrādīt, ka ārsta amats uz «Snarkas» tajā laikposmā bija pamatīgs vīra darbs. Uz borta itin visi slimoja ar malāriju — ar īsto tropu malāriju, kas • nobeigt cilvēku trijos mēnešos. Uz borta itin visi l , .rituši ar čūlojošiem augoņiem un cieta no ngari-ngari mušiņu negantajiem kodieniem. Pavārs japānis pat zaudēja prātu, mocīdamies ar pārāk daudzām kaitēm vienlaicīgi. Kāds no maniem polinēziešu matrožiem gulēja uz nāves sliekšņa ar melno drudzi. Jā, jā, ārsta amats prasīja pilnu darba slodzi, un es dakterēju, zā|oju, rāvu zobus un paglābu savus pacientus no citādām sīkākām likstām, kā, piemēram, no saindēšanās ar bojātiem produktiem.
Ceturtām kārtām — biju rakstnieks. Svīzdams rakstīju savus tūkstoš vārdus dienā ™ ik dienas, izņemot tikai tās reizes, kad mani notrieca no kājām drudža lēkme vai kad «Snarkai» jau no paša rīta gāzās pāri smagas viļņu brāzmas. Piektām kārtām — biju ceļotājs un žurnālists, kaismīgi vēroju visu, kas redzams, un vācu materiālus, ierakstīdams tos piezīmju burtnīciņās. Un, sēstām kārtām, biju reizē rēderis un īpašnieks kuģim, kas, apceļojot svešas zemes, iegriezās arī tādās vietās, kur apmeklētāji ir liels retums un kur viesus tālab tur augstā godā. Tātad šinī ziņā man vajadzēja pārstāvēt visu civilizēto sabiedrību — pieņemt vizītes uz klāja un doties atbildes vizītēs krastā gan pie plantatoriem, gan tirgotājiem, gubernatoriem, kara kuģu kapteiņiem, pinkainiem kanibālu karaļiem un premjerministriem, kas tikai reizumis bija tik labi situēti, ka varēja aptīt ap gurniem katūna skrandu.
Protams, es dzēru. Sadzēru kā ar namatēviem, tā viesiem. Bez tam dzēru arī vienatnē. Uzskatīju, ka piecu vīru darba slodze dod man uz to tiesības. Alkohols uzpurina cilvēku, kas pārstrādājies. Tiku novērojis, kā tas iedarbojas uz manis paša mazo apkalpi; kad matroži, muguras pārliekuši, sirdij aiz saspringuma vai pušu plīstot, cēla ārā enkuru no četrdesmit pēdu dziļuma, jau pēc pusstundas tie elsodami gāzās no trīcošajām kājām, taču glāze stipra ruma ielēja viņos tikpat kā jaunu dzīvību. Matroži dziļi ievilka elpu, noslaucīja muti un no jauna ar visu sparu ķērās pie darba. Un, kad mēs, stāvēdami līdz kaklam ūdenī, kratīdamies drudža drebuļos, pūlējāmies nosvērt «Snarku» uz sāniem, lai tiktu klāt bojājuma vietai, es novēroju, cik ļoti lētā ruma malks palīdz darba darītājiem.
Un te mēs varam palūkoties uz daudzveidīgo Džonu Miežagraudu vēl vienā aspektā. Fakts paliek fakts — liekas, ka viņš no nekā kaut ko iztaisa. Kad spēks galīgi izsīcis, viņš atrod tev jaunu spēku. Nogurušos viņš piespiež saņemties vēl sparīgākam cīkstiņam. Kamēr ilgst alkohola iedarbība, tā it kā piešķir cilvēkam spēku. Atceros, kā mēs reiz trimējām ogles uz okeāna tvaikoņa, — astoņas dienas pavadījām īstā ellē, un pa šo laiku mūs, ogļu padevējus, uzturēja darba spējīgus, dzirdot ar viskiju. Strādājām puspiedzēruši, Bet bez viskija mēs arī ogļu kaudzes nebūtu pieveikuši.
Spēks, ko it kā piešķir Džons Miežagrauds, nav tīri fiktīvs. Tas ir reāls spēks. Taču tas tiek izspiests no cilvēkā esošajām spēka rezervēm, un galu galā par šo pārmērību ir jāsamaksā ar procentiem. Bet kālab lai noguris cilvēks raudzītos tik tālu uz priekšu? Šķietami brīnumaino spēka uzplūdu viņš pieņem par tīru mantu. Un dažs labs pārstrādājies intelektuālis un garīgā darba darītājs, gluži tāpat kā novārdzināts melnstrādnieks, šā kļūdainā pieņēmuma dēļ ir aizsoļojis pa Džona Miežagrauda rādīto nāves taku.
XXXIII NODAĻA
Austrālijā es iegulu slimnīcā, lai mani kaut cik salā- pītu, un pēc tam biju nodomājis savu ceļojumu turpināt. Un no pat pirmās dienas visas garās nedēļas, ko pavadīju slimnīcā, es neizjutu, ka man trūkst alkohola. Pat nedomāju par to. Zināju, ka dzeršu atkal, tikko būšu uz kājām. Tomēr, ticis uz kājām, konstatēju, ka vairākums manu kaišu nemaz nav izārstētas. Mani vēl arvien klāja sudrabainā āda. Noslēpumainā saulstaru slimība, ko Austrālijas eksperti nespēja izdibināt, arvien vēl ārdīja un plosīja manus audus. Arī malārija vēl mani krimta un visnecerētākajos brīžos mēdza nolikt uz lāpstiņām, kratot ārprātīgos drebuļos; tā mani arī piespieda lauzt līgumu par divām lekciju turnejām, par kādām jau biju vienojies.