Tālab arī atteicos no ceļojuma ar «Snarku» un nolēmu uzmeklēt vēsāku klimatu. Tai pašā dienā, kad iznācu no slimnīcas, es atsāku arī dzeršanu,, it kā tas būtu pats par sevi saprotams. Ēdienreizēs uzdzēros vīnu.. Pirms ēšanas malkoju kokteiļus. Labprāt iemetu stipru skotu viskiju, ja vien gadījās sastapties ar kādu, kas to cienīja. Tik pilnīgi pārvaldīju sakarus ar Džonu Miežagraudu, ka varēju no tā šķirties un atkal ar to saieties, kad vien vēlējos, — tieši tāpat, kā biju darījis visu mūžu.
Pēc kāda laika, meklēdams vēsāku klimatu, aizklīdu līdz pašiem Tasmānijas salas dienvidiem — uz četrdesmit trešā dienvidu platuma grāda. Tur nu, izrādās, biju nokjuvis vietā, kur neatradās itin nekā dzerama. Es par to nebēdāju. Es vienkārši nedzēru. Tas man nesagādāja nekādas grūtības. Veldzējos dzestrajā gaisā, daudz jāju zirgā un rakstīju savus tūkstoš vārdus dienā, izņemot tos rītus, kad man uzkrita malārijas lēkme.
Bažīdamies, vai tikai dažs labs klusībā tomēr nelolo aizdomas, ka manas slimošanas cēlonis varētu būt iepriekšējo gadu neatlaidīgā žūpošana, gribu uzsvērt, ka mans japāņu sulainis Nakata, kas vēl arvien dzīvo pie manis, allaž mocījās ar drudzi, tāpat kā Cārrniana, kura piedevām vēl sasirga ar tropisko neirastēniju, kam nepieciešama gadiem ilga ārstēšana mērena klimata apstākļos, bet ne viņa, ne arī Nakata nedzēra toreiz un vispār nav dzēruši nekad.
Kad atgriezos Hobārtā, kur pieejami dzērieni, atkal dzēru pa vecam. Tāpat arī vēlāk, no jauna nokļuvis Austrālijā. Un gluži pretēji — kad aizbraucu no Austrālijas uz bezlīnijas tirdzniecības tvaikoņa, ko komandēja nedzērājs kapteinis, es neņēmu sev līdzi nekādus dzērienus un visas četrdesmit trīs ceļojuma dienas nebaudīju ne lāsītes. Nobraucis Ekvadorā, pār kuru ekvatora saules stari gāžas gluži stateniski, kur cilvēki mirst no dzeltenā drudža, bakām un mēra, es dzēru atkal dūšīgi — jebkuru dzeramo, lai vai kādas markas, ka tikai tas sniedza reibumu. Man neviena no šīm sērgām nepiemetās. Tās neuzkrita arī ne Cārmianai, ne Nakatam, kaut gan viņi nedzēra nemaz.
Biju iemīlējis tropus, lai arī tie man daudz darījuši pāri; uzturējos gan šur, gan tur, un ilgs laiks pagāja, kamēr atkal nokļuvu Kalifornijas piemīlīgajā, mērenajā klimatā. Vienalga, ceļā vai apmešanās vietā — visur es ik dienas uzrakstīju savus tūkstoš vārdus, pārcietu pēdējo nelielo drudža lēkmi, vēroju, ka sudrabainā āda pamazām izzūd, ka saules kvēles sapostītie ķermeņa audi atkal sadzīst, un dzēru, kā spēj dzert vienīgi ar platiem pleciem un platām krūtīm apveltīts vīra cilvēks.
XXXIV NODAĻA
Atgriezies savā rančo Mēness ielejā, es nedaudz ierobežoju ikdienas dzeramā normu. Sastādīju programmu: no rītiem nedzert nemaz, un pirmais iemešanas brīdis lai būtu tikai pēc tūkstoš vārdu uzrakstīšanas. Starplaikā līdz pusdienas maltītei tika iedzerts pietiekami daudz, lai iegūtu tīkamu reibulīti. Stundā pirms vakariņām es pagādāju jau otro tīkamo reibulīti. Neviens mani netika redzējis piedzērušu — gluži vienkārši tāpēc, ka es.nekad nebiju piedzēries. Taču reibulī es iedzīvojos divreiz dienā; un alkohola es ik dienas salēju sevī tik daudz, ka dzeršanā ne- radinājies cilvēks no tāda kvantuma sen būtu nolicis karoti.
Atkal tā pati agrākā problēma. Jo vairāk dzēru, jo vairāk man vajadzēja izdzert, lai sasniegtu vēlamo efektu. Pienāca laiks, kad ar kokteiļiem vairs nepietika. Man nebija tik daudz vaļas, lai lēnām sūktu neskaitāmus kokteiļus un pēc tam gaidītu to iedarbību. Viskijam bija spēcīgāks efekts. Daudz mazāk iedzerts, tas iedarbojās daudz ašāk. Tātad priekšpusdienās es cienājos ar kukurūzas viskiju — burbonu, ar graudu degvīnu vai dažādiem nostāvējušos vīnu maisījumiem. Pievakarēs kārta pienāca skotu viskijam ar sodas ūdeni.
Arvien nevainojami ciešais miegs nu jau vairs man nebija tik ciešs. Agrāk, ja gadījās naktī pamosties, biju radis paņemt grāmatu un lasīdams no jauna laisties miegā. Tagad man tas vairs neizdevās. Kad divas trīs no skopi ierēķinātajām nakts miega stundām biju lasījis un tomēr no snaudas vēl ne vēsts, atklāju, ka glāzīte lieliski aizstāj miega zāles. Dažreiz gan vajadzēja divas vai trīs glāzītes.
Tādās reizēs miega periods līdz celšanās stundai agrā rītā bija pārāk īss un mans organisms vēl nebija paspējis alkoholu pārstrādāt. Pamodos ar izkaltušu muti, pasmagu galvu un vieglām graizēm vēderā. Pašsajūta bija nelāga. īstenībā tās bija hroniska dzērāja rīta paģiras. Nu bija nepieciešams tonizētājs uzmundrinājums. Tici nu Džonam Miežagraudam, tā viņš lauž cilvēku nodomus! Tātad tika izdzerta' arī glāzīte pirms brokastīm apetītes uzlabošanai — vecais piegājiens: čūskas sakostais jāārstē ar tās pašas čūskas indi. Šai laikā man izveidojās vēl viens paradums — nolikt pie gultas ūdens krūzi, lai varētu atveldzēt kalstošās un kaistošās smaganas.
Bija nonācis tiktāl, ka mans ķermenis vairs ne brīdi nebija brīvs no alkohola. Es nemaz nepieļāvu alkohola trūkumu savā organismā. Ja laidos ceļā uz nomaļākām vietām, jau priekšlaikus nodrošinājos pret risku, ka tās varētu gadīties «sausas». Ceļasomā man allaž bija līdzi kvartas lieluma pudele vai pat vairākas. Savā laikā šausminājos, redzēdams citus šādā veidā apgādājamies. Tagad darīju to pats — un nemaz nenosarku. Bet, kad izgāju kur kopā ar citiem vīriem, tad visus likumus metu pār bortu. Ja citi dzēra, dzēru es arī — to pašu, ko citi, un tikpat, cik viņi.