Nepārtraukti manī kā gruzdošs ugunskurs kaita kāre pēc alkohola. Tas uzpūta liesmas pats no savas kvēles un dega arvien niknāk. Visu laiku, ko pavadīju nomodā, nebija tāda brīža, kad es nekārotu pēc dzeršanas. Nu jau es aizsteidzos priekšā saviem tūkstoš diendienas vārdiem tādējādi, ka ieņēmu pa malciņam, tikai piecsimt vārdus uzrakstījis. Necik ilgi — un es jau izmetu savu glāzīti kārtējo tūkstoš vārdu ievadījumā.
Labi apzinājos, cik šāda palaišanās bīstama. Noteicu par jaunu sev- likumus. Cieši apņēmos atturēties no dzeršanas, pirms nebūšu kārtējo normu paveicis. Bet nu radās jauni — gluži velnišķīgi sarežģījumi. Bez dzeršanas darbs vairs neveicās. Vienkārši nejaudāju neko uzrakstīt. Nācās vien iedzert, citādi galā netiku. Sāku pats ar sevi cīnīties. Tātad pēdīgi mani būtu pievārējusi iekāre, kādu agrāk nepazinu! Apņēmīgi sēdos pie galda, grozīju spalvaskātu, stumdīju lapas, bet vārdi kā neritēja, tā neritēja. Smadzenes atteicās darboties ar kārtējām problēmām, jo tās nemitīgi aizņēma viena doma — proti, ka turpat pāri istabai bāra galdiņā stāv Džons Miežagrauds. Kad pēdīgi, izmisuma dzīts, iztukšoju savu glāzīti, smadzenes tūdaļ atslāba un paklausīgi sāka risināt nepieciešamos tūkstoš vārdus.
Savā pilsētas namā Oklendā biju izlietojis agrāko dzērienu krājumu un tīšuprāt jaunu negādāju. Jēgas tam tomēr nekādas nebija, jo nelaimīgā kārtā bāra plaukta dibenā atradu patvērušos kasti alus. Veltīgi pūlējos ko uzrakstīt. Alus ir vājš aizstājējs grādīgiem šķidrumiem, bez tam alus man negaršo, tomēr nespēju domāt itin neko citu kā vien to, ka plaukta dziļumā atrodas alus — vienīgais patlaban pieejamais dzēriens. Tikai pēc tam, kad biju izdzēris alus pinti, vārdi sāka plūst no spalvas, un tūkstoš vārdu izplūdināšanai vajadzēja ļoti daudz pintu. Ļaunākais tas, ka alus izraisīja nejaukas grēmas, taču šīs neērtības mani netraucēja drīz vien tikt galā ar visu alus kasti.
Nu dzērienu plaukts bija tukšs. Nesteidzos to piepildīt. Tik tiešām varonīgā neatlaidībā es piespiedos uzrakstīt savus tūkstoš vārdus arī bez Džona Miežagrauda stimula. Taču visu laiku rakstīdams skaudri apjautu, ka alkstu pēc degvīna. Un, tiklīdz rīta norma bija paveikta, tūdaļ es metos ārā no mājas un lejup uz pilsētu, lai tiktu pie pirmās glāzītes. Žēlīgā debess! Ja jau Džons Miežagrauds spēja tā pakļaut mani, pēc būtības antialkoholiķi, cik daudz ciešanu viņš sagādā īstajiem alkoholiķiem, kuri gan cenšas karot pret organisko kāri pēc viņa brūvējuma, taču pat vistuvākie cilvēki neizrāda viņiem nekādu līdzjūtību, tie viņus nesaprot, tikai niecina un izzobo!
XXXV NODAĻA
Tomēr rēķinu nācās samaksāt. Džons Miežagrauds stājās pie iekasēšanas, un viņš plēsa atmaksu ne tik daudz no miesas, kā no gara. Mana vecā ilgā slimība, kas īstenībā bija intelekta sasirgšana, atkārtojās no jauna. Atkal sacēla galvu jau pazīstamie rēgi, sen kopš noguluši aizmirstībā. Tomēr šie rēgi nu bija citādi — daudz negantāki. Agrāko rēgu izcelsme bija tīri intelektuāla, un tos varēja atvairīt ar veselīgu un normālu loģiku. Tagad tos kājās bija sacēlis Džons Miežagrauds ar savu Balto loģiku, un Džons Miežagrauds nekad neļauj aizgainīt rēgus, kurus pats uzsūtījis. Lai pretotos alkohola izraisītajam pesimismam, cilvēks dzer vēl jo vairāk, tiekdamies pēc rem- dējuma, taču Džons Miežagrauds to gan sola, bet nekad nesniedz.
Kā lai šo Balto loģiku attēlo tiem, kas to nekad nav iepazinuši! Varbūt labāk sākt ar pierādījumu, cik šāds attēlojums neiespējams. Nu, piemēram, ņemsim kaut hašiša reibumu — to varētu nosaukt par Hašiša zemi, kas sniedzas neizmērojamās vienībās gan laikā, gan telpā. Agrākajos gados es divi lāgi esmu devies neaizmirstamos ceļojumos uz šo plašo zemi. Pārdzīvojumi šajā zemē līdz vissmalkākajām detaļām iededzināti manu smadzeņu krokās. Taču velti es, šķiezdams bezgaldaudz vārdu, esmu pūlējies attēlot kaut visniecīgāko pārdzīvojumu krik- sīti personām, kas uz turieni nekad nav ceļojušas.
Izmantodams vishiperboliskākos salīdzinājumus, es cenšos iztēlot, cik daudz gadsimtiem ilgu sāpju, cik daudz neiedomājamu sāpju un šausmu cilvēks var pārdzīvot ikvienā no neskaitāmajām starpnošu pauzītēm straujā žīgas dejā, ko kāds veikli spēlē uz klavierēm. Es runāju veselu stundu, pūlēdamies izgaismot šo vienu vienīgo Hašiša zemes stūrīti, bet galu galā neesmu klausītājam pateicis itin neko. Bet, ja nespēju citiem pastāstīt šo vienu sīko detaļu no visas šaušalu un brīnumu pārbagātības, tad zinu, ka nespēju sniegt tiem ne vismazāko nojausmu par Hašiša zemi.
Bet ļaujiet man parunāt ar kādu, kurš pats ir ceļojis pa šo burvju novadu, un mani uz vietas sapratīs. Viens teikums, viens vārds tūdaļ izraisa viņa smadzenēs tēlus, ko stundām ilgi vārstīti vārdi un teikumi nespēj parādīt tādiem, kas paši nav turp ceļojuši. Tieši tāpat tas ir ar Džona Miežagrauda karalisti, kurā valda Baltā loģika. Kas paši nav to apceļojuši, tiem ceļotāja atstāsts allaž šķiet neaptverams un fantastisks. Vislabākajā gadījumā varu tikai lūgt šos neceļojušos, lai piespiežas noticēt maniem stāstījumiem.
Jo patiesības uztvere dzērājiem ir liktenīgi atšķirīga. Nedzērušajam nav ko strīdēties ar dzērušo. Pasaulē, šķiet, ir dažādu kategoriju patiesības. Dažas patiesības ir patiesākas par citām. Dažas patiesības ir meli, un tieši šīs patiesības praktiskajā sadzīvē kotējas visaugstāk, jo katrs vēlas dzīvot un kaut ko sasniegt. Te nu tu redzi, ak, neceļojušais lasītāj, cik vājprātīgu zaimu pilna ir valstība, ko cenšos tev attēlot Džona Miežagrauda ciltij piederīgo valodā! Tā nav tavas cilts valoda, jo tavas cilts piederīgie itin visi strikti vairās no ceļiem, kas ved uz nāvi, un min vienīgi tās takas, kas ved uz dzīvi. Jo takas ir daudzas un dažādās, un arī patiesību kategorijas ir daudzas un dažādas. Pacieties! Kas zina, pēdīgi varbūt cauri vārdu birumam, kas šķiet tikai tukša žvadzoņa, tev izdosies uztvert kaut tālas ainavas atblāzmu no citām zemēm un citām ciltīm.