Alkohols runā patiesību, tikai tā nav patiesība, kas iekļaujas pierastajās normās. Viss normālais ir veselīgs. Viss, kas ir veselīgs, tiecas dzīvot. Normālā patiesība ir tikai viena patiesības kategorija, pie tam zemākā kategorija. Ņemsim, piemēram, darba zirgu. Kaut gan viņa mūžs ir pakļauts kļūmīgām pārmaiņām no pirmās līdz pēdējai dienai, ar kaut kādu netveramu, neskaidru apjautu viņš, jādomā, ir pārliecināts, ka dzīve ir laba; ka jūga vilkšana ir laba; ka nāve — nav svarīgi, ar kādu aklu instinktu viņš to atskārš, — ir kaut kas drausmīgs; ka dzīve ir patīkama un ir vērts to dzīvot; ka mūža galā, kad spēki sāks zust, viņu nelamās, nedauzīs un netrenks. pāri spēkiem locīt sastieptās un klibās kājas; ka pat vecuma dienas būs jaukas, ka viņu cienīs un turēs godā, kaut gan vecums nozīmē vienīgi kaulainu kraķi, kas, iejūgts ielu tirgoņa rateļos, ik uz soļa dauzīts, lēni sa- brukdams, pusneatmaņā klupdams klumburo cauri nežēlīgajai kalpībai līdz pat galam — līdz galam, kad zirga ķermenis (mīkstā miesa, sārtie, elastīgie kauli, sulas un fermenti, un viss taustāmais, no kā tas sastāv) tiek sadalīts gan uz cāļu fermu, gan ādu miecētavu, gan līmes vārītavu, gan uz kaulu miltu dzirnavām mēslojuma izgatavošanai. Līdz pat sava mūža pēdējam solim, ko grīļodamies sper izkāmējušais zirģelis, viņam vajag ticēt šīs zemākās kategorijas patiesībai, jo tā ir dzīves patiesība un dara dzīvi tik panesamu, ka to iespējams izturēt.
Sis kārnais zirģelis, tāpat kā visi citi zirgi, kā visi citi dzīvie radījumi, ieskaitot cilvēku, ir sists ar aklumu un trulumu. Viņš grib izdzīvot — vienalga, par kādu cenu. Dzīvošana ir laba, kaut arī visa dzīve ir vienas vienīgas ciešanas un kaut arī galā viss dzīvais savu dzīvību zaudē. Šās kategorijas patifesība ir valdošā — ne jau pasaulei visumā, bet visam dzīvajam, kas tajā, ja dzīvie pirms aiziešanas nebūtībā mazu laika sprīdi grib palikt pie dzīvības. Šās kategorijas patiesība, lai cik tā aplama, ir saprātīga un normāla patiesība — racionāla patiesība: ja gribi dzīvot, tici dzīvei.
No visām dzīvām būtnēm vienīgi cilvēkam ir dota briesmīgā privilēģija — saprāts. Cilvēks ar savu prātu spēj iespiesties galvu reibinošajās pašas lietu būtības dzīlēs un saskatīt pār sevi visumu, tik stindzinoši vienaldzīgu pret viņu un viņa sapņiem. Viņš spēj to, bet labāk gan būtu to nedarīt. Lai cilvēks dzīvotu pilnasinīgu, trauksmainu dzīvi, lai izbaudītu to visā tās bagātībā, lai dzīvotu šā vārda tiešajā nozīmē, tad ir labāk, ja cilvēks sists ar aklumu un trulumu. Viņam jāpieņem: kas ir labs, tas ir patiess. Un tikai šās kategorijas patiesība — kaut arī
tā būtu zemākā — cilvēkam ir jāpieņem, pēc tās viņam jāvirza visa sava rīcība ar nešaubīgu pārliecību, ka šī ir vienīgā un absolūtā patiesība un pasaulē nekādas citas kategorijas patiesība nevar pastāvēt. Ir labi, ja cilvēks var ņemt par pilnu savu jūtu apmānu, miesas kārdinājumus un ar apmiglotu uztveri traukties pakaļ maldīgo kaislību vilinājumiem. Ir labi, ka viņš nesaskata, cik tas viss neīsts un tukšs, ir labi, ka viņu neatbaida ne paša netikumi, ne kārības.
Un cilvēks parasti tā arī rīkojas. Neskaitāmi cilvēki ir saskatījuši pavīdam to otro — augstākās kategorijas patiesību un šausmās novērsušies no tās. Neskaitāmi cilvēki ir izslimojuši šo ilgo slimību un palikuši dzīvi, lai pastāstītu par to un pacenstos to aizmirst uz visu atlikušo mūžu. Viņi dzīvo. Viņi sapratuši dzīves jēgu: dzīve ir viņos pašos. Un pareizi dara.
Bet tad ierodas Džons Miežagrauds un uzkrauj savu lāstu ar iztēli apveltītajam cilvēkam, kas kvēli mīl dzīvi un kāro to dzīvot. Džons Miežagrauds uzsūta viņam savu Balto loģiku, neatlaidīgo kūdītāju, kas nes vēsti par patiesību vēl aiz patiesības, uzsūta šo dzīves pretmetu, kas ir bezjūtīgs un tukšs kā starpzvaigžņu telpa, nedzīvs un sastindzis kā absolūtā nulle, žilbinoši auksts savā nesatricināmajā loģiskumā un neatspēkojams faktu varenībā. Džons Miežagrauds negrib, ka sapņotājs sapņotu un dzīvais dzīvotu. Viņš iznīcina dzimšanu un nāvi, viņš izkliedē par miglu esamības paradoksu, līdz kamēr viņa upuris sāk vaimanāt: «Mūsu dzīve ir apmāns, mūsu nāve — melns bezdibenis!» Un upuris, ko sagrābusi šī šausminošā apziņa, jau sper kāju uz nāves takas.
XXXVI NODAĻA
Atgriezīšos pie saviem paša pārdzīvojumiem un Džona Miežagrauda Baltās loģikas ietekmes uz mani. Dzīvoju savā jaukajā Mēness ielejas rančo, mēnešiem ilgi esmu piesūcinājis savas smadzenes ar alkoholu, un mani māc pasaules skumjas — cilvēku mūžīgais mantojums. Velti cenšos izprast, kālab man būtu jāskumst. Naktis pavadu siltumā. Jumts virs galvas lietu cauri nelaiž. Pilnam varu baudīt visus gardumus, kādus vien sirds kāro. Man pieejamas visas dzīves ērtības. Esmu vesels — nekas man nesmeldz un nesāp. Vecā, labā miesasbūda centīgi darbojas. Nepārpūlēju ne galvu, ne muskuļus. Man pieder zeme, nauda, vara, mani cildina ļaudis visā pasaulē, varu gozēties apziņā, ka dodu arī savu nodevu, kalpodams saviem tuvākajiem, man ir dzīvesbiedre, kuru mīlu, bērni, kas dzimuši no manām asinīm. Esmu darījis — un vēl arvien daru visu, kas jādara kārtīgam pasaules pilsonim. Esmu uzcēlis māju — uzcēlis daudzas mājas, esmu uzplēsis simtiem akru zemes. Un koki — jā, vai es neesmu iestādījis simttūkstoš koku? No katra loga savā mājā varu noraudzīties uz šiem paša stādītajiem kokiem, kas zaļoksnēji slien augšup stumbrus, tiekdamies pretī saulei.