Visa mana dzīve iekārtojusies tik tiešām lieliski. No miljona cilvēku ne simts neatradīsies tik laimīgu kā es. Un tomēr — laimes applūdināts, es skumstu. Skumstu tālab, ka man biedros ir Džons Miežagrauds. Bet Džons Miežagrauds man biedros ir tāpēc, ka esmu dzimis laikposmā, ko nākamajos laikos, apgaismotā prāta cilvēces laikmetā dēvēs par tumšo gadsimtu. Džons Miežagrauds man biedros ir tāpēc, ka visu manu jaunības laiku, kad nekā vēl nesapratu, viņš ik dienas bijis man pieejams, aicinājis un vedinājis mani no katra stūra un katras ielas. Pseidocivilizācija, kuras laikā es piedzimu, pieļāva itin visās malās atvērt likuma sargātus veikalus, kur tirgojās ar dvēseļu indi. Sabiedriskā sistēma bija organizēta tā, lai mani (un miljoniem man līdzīgo) kārdinātu un vilinātu, un stumšus stumtu uz šīm indes pārdotavām.
Izdzīvojiet līdz ar mani kaut vienu no tām miriadēm skumju lēkmju,' kādās cilvēku mēdz iegrūst Džons Miežagrauds! Es jāju pa sava skaistā īpašuma teritoriju. Zirgs man ir skaists. Gaiss līdzinās vīnam. Ap mani plešas desmitiem viļņainu, vīnogulājiem klātu pakalnu, kas liesmo rudens sārtumā. Pār Sonomas kalnu kā zagšus lien jūras miglas vāli. Pēcpusdienas saule kvēli gruzd miegainajā debesjumā. Man pieder viss, kas vien cilvēkam var sniegt prieku par to, ka viņš ir dzīvs. Manas domas pilda sapņi un mistērijas. Es pats esmu kā saule un gaiss, un gaisma. Manī kūsā zaļoksnēja dzīvība. Es kustos, man dota spēja kustēties pašam un vadīt tās dzīvās būtnes kustības, kurai sēžu mugurā. Apzinos, cik lieliski tas ir — eksistēt. Spēju izbaudīt lepnas kaismes un iedvesmas brīžus. Man ir vēl desmitiem tūkstošu cildenu faktoru, kas ļauj būt lepnam un laimīgam. Esmu karalis jūtu karaļvalstī un bradāju kājām zemes pīšļus un putekļus …
Un tomēr nīgrām acīm es raugos visā šajā krāšņumā un brīnos pats par sevi, ar žultainu prātu pārlikdams, cik nožēlojami niecīgs gan izskatos šajā pasaulē, kas tik ilgi pastāvējusi bez manis un kas turpināsies vēl mūžīgi — bez manis. Lūkoju atsaukt atmiņā cilvēkus, kuri kādreiz ir cietuši un pūlējušies šinī nepakļāvīgajā zemes laukumā, kas patlaban pieder man. Itin kā iznīcīgam radījumam vispār varētu piederēt kaut kas neiznīcīgs! Šie cilvēki ir aizgājuši. Arī es aiziešu. Šie cilvēki ir rakuši, līduši līdumus, dēstījuši un sējuši, un, stīvās muguras pūtinādami, ar alku pilnām acīm noraudzījušies uz šiem pašiem saullēktiem un saulrietiem, uz rudens krāšņumā tvīkstošajiem vīnogulājiem un uz miglas vāliem, kas zagšus lien pāri kalnam. Un visi viņi ir pagalam. Un es apzinos, ka arī es kādu dienu — pie tam drīz vien — būšu pagalam.
Pagalam? Es jau tagad pamazām iznīkstu. Žokļus man pilda dentista mākslīgie darinājumi, kas aizstāj mana ķermeņa jau iznīkušās daļas. Manas dūres nekad vairs nebūs tādas, kā bija jaunībā. Agrāko gadu čīkstini un kautiņi ir tās nedziedināmi sakropļojuši. Belziens pa galvu cilvēkam, kuram pat vārda vairs neatceros, neglābjami izmežģīja šo vienu īkšķi uz visiem laikiem. Un otru salauza neveikls tvēriens kādā izmisīgā ņigu-ņegu kautiņā. Mans slaidais sportista viduklis — pat atmiņas par to jau nogrimušas aizmirstībā. Kāju locītavas, kas seglos cilā manu augumu, ari vairs nav ne tuvu tādas kā kādreiz, kad es tās sastiepu, samocīju un savainoju dienu nesaudzīgajā pārpūlē un nakšu trakajā līksmībā. Nekad vairs nespēšu tumsā un auļojošā negaisā šūpoties galvu reibinošā augstumā, uzticot savu krāšņo dzīvību vienam vienīgam tauvas galam. Nekad es vairs nespēšu traukties līdzās nartu suņiem pa Arktikas taku bezgalīgajām jūdzēm.
Apzinos, ka šinī sairstošajā ķermenī, kas sāka mirt jau tai brīdī, kad piedzima, es nēsāju sev līdzi skeletu, ka zem miesas audu slāņa, ko dēvēju par savu seju, slēpjas kauli — bezdegunainā nāves galva. Tomēr tas nepavi- sam neliek man drebināties šausmās. Baidīties nozīmē — būt veselam. Bailes no nāves taču uztur dzīvību. Bet Baltās loģikas nolādētais spēks liek zaudēt bailes. Kas sasirdzis ar Baltās loģikas pasaules sāpju kaiti, tas smīnēdams raugās Bezdegunes vaigā un nicīgi pavīpsnā par dzīves ilūzijām.
Jādams es vēroju apkārtni un it visur saskatu dabiskās izlases nežēlīgo un nebeidzamo postažu. Baltā loģika neatlaidīgi spiež mani vērt vaļā sen aizdarītās grāmatas un pēc paragrāfiem un nodaļām formulē iznīcības un pīšļu terminoloģijā visu šo skaistumu, visus brīnumus, ko redzu ap sevi. Apkārt man zum nemitīga dūkoņa un sanoņa, bet es zinu, ka tas ir tikai odu bars — būtnes, kas dzīvo īsu mirklīti, lai sīcošos toņos paustu savas sīkās žēlabiņas.
Dodos atceļā. Nolaidusies krēsla, un plēsīgie radījumi izgājuši medībās. Varu novērot, kā norisinās nožēlojamas traģēdijas, lai vieni dzīvie spētu izbarot citus dzīvos. Te neeksistē nekādas morāles normas. Tikai cilvēks pazīst morāli, un cilvēks pats to arī izdomājis; šis kodekss normē izturēšanos, lai uzturētu dzīvību, un tas pieder pie patiesības zemākās kategorijas. Taču to visu es zināju jau agrāk, savas ilgās slimības gurdi ritošajās dienās. Sīs ir tās lielākās patiesības, ko visiem spēkiem biju centies aizmirst, un tas man arī izdevās; tik bargi nopietnas patiesības, ka es nevēlējos ņemt tās nopietni un rotaļājos ar tām piesardzīgi, ai, cik piesardzīgi — kā ar miegainiem suņiem, kuri pašlaik laižas snaudā un kurus nemaz negribu modināt. Es tikai pieskāros tiem un ļāvu gulēt tālāk. Biju pārāk gudrs — viltīgi gudrs, lai modinātu tos. Bet nu Baltā loģika, gribi vai negribi, ir tos atmodinājusi manā vietā, jo Baltā loģika nebaidās ne no kādiem nezvēriem, kas rādās sapņojumā, kuru dēvē par zemes dzīvi.