«Lai jau visu virzienu doktori mani nolād,» Baltā loģika čukst man ausī, kamēr es tā jāju. «Kas par to? Es esmu patiesība. To tu pats zini. Tu nespēj mani pievārēt. Viņi saka, es dzenot nāvē. Kas par to? Tā ir patiesība. Dzīve melo, lai tikai uzturētu dzīvību. Dzīve ir vieni vienīgi nepārtraukti meli. Dzīve ir trakulīga deja nepārtrauktu maiņu karalistē, kur parādības te uzplūst, te at- plūst paisuma un bēguma vālos, ko virza mums nesniedzamos apvāršņos ritošu mēnešu spēks. Parādības ir rēgi. Dzīve ir rēgu zeme, kur parādības mainās, saplūst, nomaina gan cita citu, gan visas kopā, te tās ir, un te to nav, tās allaž plīvo, dziest un iznīkst tikai tālab, lai tūdaļ atgrieztos jaunu parādību — citu parādību veidā. Tu arī esi šāda parādība, kas saplūdusi no neskaitāmām citām — sen pagājušām parādībām. Parādība nespēj apjaust neko citu kā vien mirāžu. Tev ir pazīstamas iekāres mirāžas. Šīs mirāžas ir prātam neaptveramas un neaptēšamas parādību blīvas, kas sakopojušās tevī un izveidojušas tevi no pagājības un kas atkal izšķīdinās tevi un ieplūdinās citās tikpat neaptveramās un neaplēšamās parādību blīvās, no kurām veidosies jaunas parādības nākamības rēgu valstī. Dzīve ir fantoms, tā nāk un aiziet. Tu arī esi fantoms. Reiz radies no pirmatnības dūņām kā trīcoša amēba, cauri visiem fantomiem, kas bijuši pirms tevis un tagad kā sastāvdaļas ieplūduši tevī, tu atkal izbeigsi savu dzīvi kā trīcošs plazmas pinkulītis, ieplūzdams un izkus- dams topošo parādību bezgalīgajā procesijā, kas nāks aiz tevis.»
Protams, uz to visu nekāda atbilde nav iespējama, un, jādams pa vakarīgo ēnu apņemtajiem pauguriem, es domās ņirgājos par Lielo Fetišu, kā Konts[9] nosauca pasauli. Un atceros, ko teicis kāds cits domātājs pesimists: «Viss ir pārejošs. Tiem, kas dzimuši, ir jāmirst, un tie, kas miruši, ir laimīgi, ka raduši mieru.»
Bet te pa mijkrēsli man tuvojas kāds cilvēks, kas nemaz nevēlas būt laimīgs un rast mieru. Tas ir vecs vīrs, rančo strādnieks, ieceļotājs itālietis. Manā priekšā viņš visā pazemībā norauj cepuri, jo es tik tiešām viņam esmu viss. Es viņam esmu pārtika, pajumte un eksistence. Savas mūža dienas viņš ir strādājis kā jūgalops, bet ērtību viņam nav bijis ne tik daudz kā maniem zirgiem, kas mitinās salmiem mīksti kaisītos staļļos. Darba kroplis. Soļodams viņš gāzelējas. Viens plecs uzrauts augstāk par otru._ Rokas kā mezglainas ķetnas, atbaidošas, šausmīgas. Ārkārtīgi nožēlojams fantoma variants. Smadzenes viņam ir tikpat trulas, cik viņa ķermenis neglīts.
«Viņa smadzenes tiešām ir trulas, jo viņš nemaz nezina, ka ir fantoms,» Baltā loģika ņirdzīgi čukst man ausī. «Viņš tic tikai savām izjūtām. Dzīves sapņa vergs.
Viņa smad zenes ir pildītas ar veselam prātam neapjēdzamiem pieņēmumiem un idejām. Viņš tic kaut kādas transcendentālas augstākas pasaules esamībai. Viņš ir klausījies praviešu muldēšanā, un tie iedvesuši viņā priekšstatu par paradīzi, kas īstenībā ir tikai zaigojošs ziepju burbulis. Viņš tic visādām neiespējamām pašuz- burtām iedomām. Viņš miglaini skata šķietamību, ka reiz līdz ar citām radniecīgām astrālām būtnēm klaiņos zvaigžņu bezgalībā. Bez kādām šaubām viņš ir pārliecināts, ka Visums ir radīts viņa labad un ka viņam lemts mūžu mūžos mitināties tajā nemateriālajā un netveramajā valstībā, ko viņš un viņam līdzīgie maldīgi sev iztēlojušies, radīdami to pēc savas līdzības.
Bet tu, kurš esi racies grāmatās un kuram es esmu uzticējusi savus visbaigākos noslēpumus, tu zini, kas viņš ir īstenībā — tavs brālis, pīšļu pīte tāpat kā tu, dabas veidots joks, ķīmisku savienojumu ceļā radusies niecība, apģērbies dzīvnieks, kam izdevies izrauties pāri kaucošu dzīvnieku baram tikai tā nejaušā iemesla pēc, ka viņa priekšķepām īkšķi bija nostādīti pretēji un spēja izdarīt tveršanas kustību. Tikpat tuvs brālis viņš ir gorillam un šimpanzēm. Dusmās viņš zvetē sev pa krūtīm, bet mežonīga niknuma brīžos trīcēdams brēc. Viņš klausa zvēriskiem, atavistiskiem dzinuļiem, un visu viņa būtību virza dziļu, sen izdzisušu instinktu paliekas.»
«Tomēr viņš sapņo, ka ir nemirstīgs,» es vārgi lūkoju atspēkot. «Ārkārtīgi brīnumaini, ka tik trula zemes pīte grib uztrausties laika platajos plecos, grib vizināties uz mūžības spārniem.» «
«Pe!» skan atbilde. «Vai tu būtu ar mieru aizvērt savas grāmatas un mainīties vietām ar šo radījumu, kas pazīst vienīgi ēstgribu un dzimumdziņu, kas ir sava vēdera un gurnu iekāres marionete?»
«Būt trulam nozīmē — būt laimīgam,» es turos pretī.
«Tātad tavs laimes ideāls ir recekļveida organisms, kas plāvo pa nekustīgu, siltu, krēslainu jūru, — vai tā, ko?»
Ak vai, Džona Miežagrauda upurim viņu cīniņā nepieveiktl
«Viens solis jāpasper — un tu būsi Būdas nirvānas svētlaimīgajā nebūtībā,» Baltā loģika turpina. «Re nu, tepat jau arī mājas! Nomet rūpes un iedzer malciņu! Mēs abi, tu un es, esam apgaismotie, mēs zinām, ka viss ir nieks un nīcība.»
Savā grāmatu plauktiem apjoztajā darbistabā — cilvēku domu mauzolejā — es izdzeru glāzi viskija, tai seko citas glāzes, un tad jau miegainie suņi ir laukā no manu smadzeņu nostūriem, es trencu tos pāri aizspriedumu un noteikumu žogiem, cauri māņticības un ticības līčloču labirintiem.
«Iedzer,» skubina Baltā loģika. «Grieķi ticēja, ka dievi viņiem devuši vīnu, lai viņi spētu aizmirst dzīves postu. Un atceries, ko teica Heine.»