Kā ne, labi atceros kaismīgā ebreja vārdus: «Līdz ar pēdējo elpas vilcienu viss ir galā: prieks, mīlestība, bēdas, makaroni, teātri, liepas, aveņu konfektes, cilvēku radniecisko sakaru visspēcība, tenkas, suņu rejas, šampanietis.»
«Tavs skaidrais gaišums ir tikai slimība,» es saku pretī Baltajai loģikai. «Tu melo.»
«Jā, stāstot pārāk nežēlīgu patiesību,» tā atspēko.
«Nu jā, diemžēl dzīvē viss iet juku jukām,» esmu spiests sērīgi atzīt.
«Aha, Liu Lings bija gudrāks par tevi,» Baltā loģika zobojas. «Vai atceries viņu?»
Es pamāju ar galvu — kā ne, Liu Lings, trakais dzērājs, viens no "žūpotāju dzejnieku grupējuma, kas dēvējās par Septiņiem viedajiem no bambusu birzs; viņš dzīvoja Ķīnā pirms daudziem gadsimtiem.
«Tas bija Liu Lings,» Baltā loģika pačukst man priekšā, «kurš paziņoja: piedzērušam cilvēkam visi pasaules notikumi nenozīmē neko vairāk kā ūdenslēcu ziedi upē. Nu jauki! Iemet vēl vienu viskiju, un lai tev visi māņi, visas ilūzijas kļūst par ūdenslēcām upē!»
Kamēr ieleju un izsūcu savu viskija glāzi, atceros vēl kādu citu ķīniešu filozofu — Cuang Czi, kurš četrus gadsimtus pirms Kristus metis izaicinājumu šās pasaules sapņu zemei: «Kā lai es zinu, vai mirušie nenožēlo, ka reiz bijuši pieķērušies dzīvei? Tie, kas sapņo par dzīrēm, uzmostas vaimanu un raižu miteklī. Tie, kas sapņo par vaimanām un raizēm, uzmostas, lai piedalītos jautrās medībās. Sapņodami viņi nezina, ka sapņo. Daži pat sapnī sāk tulkot sapni, ko patlaban sapņo, un tikai atmodušies saprot, ka sapņojuši. Muļķiem šķiet, ka viņi ir nomodā, un tie lielīgi iedomājas zinot, vai īstenībā ir prinči vai zemnieki. Konfūcijs un tu — jūs abi esat tikai sapņi, un es, kas jūs saucu par sapņiem, — arī pats esmu vienīgi sapnis.
Kādreiz sen es,. Čuang Czi, sapņoju, ka esmu taurenī- tis, kas lidinās šurp un turp, visi mani nodomi un mērķi ir tādi kā taurenītim. Apzinājos vienīgi to, ka sekoju savām bezmērķa iedomām gluži kā taurenītis, un nemaz nezināju, ka esmu cilvēks. Pēkšņi pamodos — un atkal gulēju savā vāļā kā cilvēks. Un nu es nezinu, vai toreiz es biju cilvēks, kas sapņo, ka ir taurenītis, vai tagad esmu taurenītis, kas sapņo, ka ir cilvēks.»
XXXVII NODAĻA
«Pietiek,» Baltā loģika man saka, «aizmirsti šos senlaiku Āzijas sapņotājus! Piepildi glāzi, un palūkosimies uz pergamenta ruļļiem, kur ierakstīti vakardienas sapņotāji, kas sapņojuši tepat tavos siltajos pauguros.»
Es sāku pārskatīt dokumentus, kuros uzskaitīti cilvēki, kas strādājuši Petalumas rančo par Tokaju dēvētajā vī- nadārzā. Tas ir garš, drūms cilvēkvārdu saraksts, sākot ar Manuelu Miheltoreno, Meksikas «abu Kaliforniju departamenta gubernatoru, virspavēlnieku un inspektoru», kurš desmit kvadrātjūdžu indiāņiem nozagtas zemes ar aktu nodevis pulkveža dona Mariano Gvadalupes Vaļeho rīcībā par pakalpojumiem viņa dzimtenei un par naudu, ko tas desmit gadus maksājis viņa kara algotņiem.
Tūdaļ šim appelējušam protokolam par cilvēku zemes kāri pievienojas nežēlīga cīniņa hronika — te attēlots, kā dzīvais karo ar pišļiem. Tur ir pilnvaras, ķīlu zīmes, mantojuma novēlējumi un atņemšanas akti, parāda atlaišanas un tiesību nodošanas akcepti, pārdošanas līgumi, orderi arestam par nodokļu nemaksāšanu, lūgumi pēc ieteikuma vēstulēm administrācijai un tiesas spriedumu noraksti par īpašuma sadali. Sī stūrgalvīgā zeme, kas rāmi snauduļo atvasaras tveicē, kā mūžam nepārvarēts nezvērs pārdzīvo viņus visus — cilvēkus, kuri paskrāpē tās virsmu un tad pazūd nebūtībā.
Kas bijis šis Džeimss Kings no Viljemas — ar tādu dīvainu vārdu? Visvecākais Mēness ielejas iemītnieks, kas .vēl dzīvs, nekā par tādu nezina. Bet tikai pirms sešdesmit gadiem viņš aizdeva Mariano G. Vaļeho astoņpadsmit tūkstošus dolāru, par ķīlu pievākdams dažus zemes gabalus, kas ietvēra arī nākamo vīnadārzu, ko sauks par Tokaju. No kurienes nāca Pīters O'Konors, un kur viņš atkal pazuda pēc tam, kad bija kādu dienu parakstījis savu niecīgo vārdiņu uz dokumenta par īpašuma tiesībām uz mežaino zemes gabalu, kam reiz jākļūst par vīnadārzu? Parādās Luiss Ksomartanji — uzvārds nu gluži kā burvim. Šis vārds lasāms vairākās pacietīgā zemes gabala annāļu lappusēs.
Nu nāk pirmie amerikāņu pārceļotāji, kas, slāpēs tvīkdami, brien caur Lielo Amerikas tuksnesi, uz mūļu mugurām ierodas pa Istmusa zemesšauruinu, ar burukuģiem brauc ap Horna ragu, lai ierakstītu īsus un drīz arī aizmirstus vārdus turpat, kur savā laikā jau tūkstoš paaudžu pirmatnīgo indiāņu ir dzīvojušas un tāpat aizmirstas, — tādus vārdus kā Haleks, Hastingss, Svēts, Taits, Denmens, Treisijs, Grimvūds, Kārltons, Tempis. Neviena vārda, kas līdzinātos Mēness ielejas šodienas apdzīvotāju vārdiem.
Vārdi nomaina cits citu arvien ašāk, arvien straujāk, tie rit no vienas dokumenta lapas uz otru un jau nākamā mirklī ir pazuduši. Bet nemainīgā zeme paliek, lai atkal citi varētu rušināt uz tās savus vārdus. Nu jau seko tādi vārdi, par kuriem esmu šo to dzirdējis, tomēr nekad neesmu šos cilvēkus pazinis. Kolers un Frolings — viņi uzcēla lielo akmensmūru vīna rūpnīcu par Tokaju sauktajā vīnalaukā, taču uzbūvēja to pakalnā, un pārējie vīn- dārznieki atteicās stiept tur augšā savu vīnogu ražu. Tā Kolers un Frolings zemes gabalu zaudēja. 1906. gada zemestrīce sagrāva vīna rūpnīcas mūrus, un tagad šajās drupās dzīvoju es.
Lamots — viņš uzplēsa augsni, iedēstīja vīnogājus un augļu dārzus, uzsāka rūpniecisku zivju audzēšanu, uzcēla savam laikam greznu dzīvojamo ēku, tad zeme viņu pievārēja un viņš nomira. Nu kādu dienu parādās mans vārds. Nokalnēs ap viņa augļu un vīnogāju dārziem, viņa lepno namu un zivju dīķiem es ieskrāpēju arī savu vārdu, iedēstīdams kādus piecdesmit tūkstošus eikaliptu.