Kūpers un Grīnlovs — vietā, ko dēvē par Pakalna rančo, viņi atstājuši divus no saviem mirušajiem, «Mazo Liliju» un «Mazo Deividu», kas šodien atdusas nelielā kvadrātveida laukumiņā ar rupju pāļu žogu. Kūpers un Grīnlovs savā laikā nolīduši pirmatnējo mežu no trim tīrumiem ap četrdesmit akru platībā. Šoruden man šie trīs tīrumi ir apsēti ar Kanādas zirņiem, un pavasarī tos iears zemē zaļmēslojumam.
Haska — kādas aizgājušas paaudzes miglaini leģendārs tēls, pirms vienas paaudzes viņš esot nolīdis sešus akrus briksnāja aiz kalna nelielajā ielejiņā, kas tagad nes viņa vārdu, Viņš uzplēsa zemi, uzcēla māju ar akmens valni un sadēstlja ābeles. Bet jau vairs nav uzejama vieta, kur atradusies māja, akmens vaļņu izvietojumu iespējams konstatēt vienīgi pēc ainavas reljefa, bet cīņu esmu uzsācis par jaunu — esmu ieviesīs angoras kazas, lai tās nograuž krūmājus, kas pārauguši visu Maskas līdumu un nomākuši Haskas dēstītās ābeles, līdz tās pavisam iznīkušas. Tā arī es savā īsajā pūliņu laikā paskrāpēju zemes virsmu un ļauju savam vārdam pazibēt īpašumu grāmatas lapās, pirms aizeju es pats un lapas appelē.
«Fantasti un rēgi,» Baltā loģika zobojas.
«Bet cīniņš visā kopumā taču nav bijis veltīgs,» es iebilstu.
«Tas balstījās uz ilūzijām, tātad viss ir meli.»
«Meli dzīvības vārdā,» es attraucu.
«Bet, lūdzu, pasaki — vai meli dzīvības vārdā tāpat nav meli?» Baltā loģika izaicinoši noprasa. «Pietiks! Piepildi glāzi, un paeksaminēsim tos dzīves melu sludinātājus, ar kuriem pildīts tavs grāmatu plaukts. Pašķirstīsim mazliet Viljemu Džeimsu.[10]»
«Veselīgu uzskatu cilvēks,» es saku. «Gudrības akmens atklāšanu no viņa nav ko gaidīt, taču atradīsim dažu labu vienkāršu domu, kura uzmundrina un pie kuras var saistīt sirdi.»
«Racionālisms, 'kas apgraizīts par sentimentu,» vīpsnā Baltā loģika. «Visu savu pārdomu beigās viņš tik un tā sāk sentimentāli apjūsmot nemirstību. Caur cerību prizmu pārveido faktus reliģiskos terminos. Saprāta visgatavākais auglis ir saprāta stulbums. No saprāta visaugstākās virsotnes Džeimss sludina izbeigt prātošanu un paļauties ticībai, ka viss ir labi un būs labi, — tas pats vecvecais akrobātiskais metafiziku paņēmiens, ar ko tie izprātoja, ka saprāts nav vajadzīgs, lai tādā veidā izbēgtu no pesimisma, kas ir neizbēgams, ja centīgi un godīgi nododas saprāta vingrināšanai.
Vai šī tava miesa — tas esi tu? Jeb vai tā ir kaut kas svešs, tikai tev piederīgs? Tavs ķermenis — kas tas ir?
Mašīna, kas ierosas pārvērš darbībās, ierosas un darbības paliek atmiņā. Tas veido pieredzi. Tātad tu esi šās pieredzes apziņa. Ik brīdi tu esi tas, par ko tu šai brīdī domā. Tavs «es» reizē ir subjekts un objekts; tas apgalvo kaut ko un reizē ir tas, ko apgalvo. Domātājs ir doma, zinātājs ir tas, ko viņš zina, īpašnieks — tās ir lietas, kas viņam pieder.
Galu galā, kā tu labi zini, cilvēks ir apziņas stāvokļu saplūdums, gaistošu domu strāva, kur katra doma pašam par sevi arī ir persona pati par sevi, miriādes domu, miriādes personu, nebeidzama tapšana, kas nekad netop par paliekošu esamību, rēgu zemes rēgu nemitīga pārvietošanās — tikpat kā malduguņu lāktīšana. Bet pats par sevi cilvēks šādu versiju negrib atzīt. Viņš atsakās atzīt, ka pats ir pārejoša parādība. Viņš negrib izgaist. Viņš grib dzīvot no jauna, kaut arī būtu jāmirst, lai to panāktu.
Viņš sajauc kopā gaismas atomus un gaismas starus, vistālākos miglājus, ūdens lāsošanu, sajūtu sprieguma brīžus, pirmatnējās dūņas un kosmiskās masas, samaisa to visu ar ticības pērlēm, ar sievietes mīlestību, iedomātu cienību, bikliem minējumiem un uzpūtīgu augstprātību — un no šā materiāla izveido pats sev nemirstību, lai debesīm liktu trūkties un samulsinātu bezgalību. Viņš lokās kā tārps uz mēslu kaudzes un, gluži kā bērns, kas apmaldījies tumsā, kur mājo rūķīši, sauc pret dieviem, ka esot to jaunākais brālis, savas miesas gūsteknis, kam lemts būt tikpat brīvam kā viņi, — pašcildināšanas monuments, ko uzcēlušas patoloģiskas iedomas; sapņi un sapņu putekļi, kuri izgaist, kad izgaisis pats sapņotājs, un kuru vairs nav, kad viņš izzudis.
Tas nav nekas jauns, šie dzīvības meli, ko cilvēki stāsta paši sev, murminādami un dudinādami buramdzies- mas un spēka vārdus pret Nakts varu. Senlaiku burvji, šamaņi, pūšļotāji, velnu izdzinēji ir bijuši metafiziķu tēvi. Visvarenā Nakts un Bezdegune arvien šķitusi kā cilvēkēdāji milži, kas apsēduši ceļu un nelaiž cilvēkus uz gaismu un dzīvi. Un metafiziķi apgalvo, ka spētu izvest cilvēkus pa šo ceļu, tikai jāprot attiecīgi samelot. Viņus uztraucot Ekleziasta nekaunīgais izdomājums, ka cilvēki mirst tāpat kā zvēri laukā un viņu gals ir vienāds. Viņu ticības apliecība kļūst par intrigu, viņu reliģija — tukši solījumi, viņu filozofija — viltīga izdoma, un viņi paši pa pusei tic, ka ar šādiem meliem varētu izsprukt no Bez- degunes un no Nakts.
Tavus grāmatplauktus pilda cerības maldu tēli — purva spīgaņi, misticisma miasmi, psihiski virstoņi, dvēseļu orģijas, spoku vaimanas, ērmots gnosticisms, aizplīvurotas domas, buldurējošs subjektīvisms, gausa taustīšanās, on- toloģiskas fantāzijas, grandiozas halucinācijas. Nu paskaties uz tiem — te ir šo drūmo bezprāšu un kaismīgo dumpinieku drūmie dvēseles izvirdumi, tavi šopenhaueri, tavi strindbergi, tavi tolstoji, tavi nīčes.
Lai paliekl Tava glāze ir tukša. Piepildi to un aizmirsties!»
Es paklausu, jo manās smadzenēs jau virmo alkohola murgi, un, uzdzerdams drūmajiem domātājiem manos grāmatplauktos, es pieminu Ričardu Hoviju[11]:
Beidz gavēt! Dzive, Mīlestība — tās Pēc sava prāta ar mums spēlējas. Ņem tādēļ balvas, dzīves dāvātās, — Kad tārpi grauzis, nelīdzēs nekas.