«Es pabeigšu tavā vietā!» Baltā loģika piedāvājas.
«Nē!» es attraucu, jo dzērums jau sakāpis man galvā. «Es zinu gan, kas tu īstenībā esi, un nebaidos. Zem hedonisma maskas tu esi pati Bezdegune, un tava taka ved uz Nakti. Hedonismam nav nekādas nozīmes. Arī tas ir meli, labākajā gadījumā gļēvuļa sagudrots kompromiss …»
«Bet es tomēr pabeigtu tavā vietā,» Baltā loģika jaucas vidū.
Bet, ja tu nevēlies šo dzīvi paciest dzīvs, Tad izbeidz pats to! Esi taču brīvs. Nav jābaidās pēc nāves pamosties.
Es izaicinoši pasmejos, jo tagad, šinī momentā, es zinu, ka Baltā loģika ir vislielākā melkule, murdēdama man ausīs par nāvi. Pati vainīga — pati atmaskojusies, ar savu pārmērīgi uzbāzīgo laipnību atklājusi sevi, ar pašas rosinātiem murgiem atdzīvinājusi senās ilūzijas, kas atkal liek dūkt un skanēt tālajām manas jaunības balsīm, nemitīgi atgādinot, ka man pieder vēl visas iespējas un visas varas, par kurām dzīve un grāmatas ir mācījušas, ka tadas neeksistē.
Kad nodun gongs, aicinot vakariņās, vēl pagūstu iztukšot savu glāzi līdz dibenam. Zobgalīgi uzsmaidījis Baltajai loģikai, eju pie galda, lai pievienotos saviem viesiem, un ar tēlo.tu nopietnību apspriežu jaunākos žurnālus un muļķīgos notikumus pasaulē; es pārspēju visus runas izveicībā un polemikas viltībās, bārstos ar paradoksiem un asprātībām. Un, kad uznāk untums, labpatikā sāku mulsināt savus viesus, rotaļājoties ar visu godātās un gļēvulīgās buržuāzijas fetišiem, izsmejot un apmētājot kodīgām replikām viņas mūžam mainīgos elkudievus, viņas izvirtību un pārgudro muļķību.
Klaunam vajag būt! Klaunam! Ja kādam jākļūst par filozofu, lai tad viņš ir vismaz Aristofans. Un nevienam pašam pie galda ne prātā neienāk, ka esmu iereibis. Esmu tikai možā garastāvoklī. Taču saspriegtais domāšanas darbs mani nogurdina, un, kad mielasts beidzies, es pāreju uz parupjām anekdotēm un ierosinu kopīgas rotaļas, kurām visi nododamies bukoliskā nebēdnībā.
Un, kad vakars pēdīgi pagājis, arlabvakari pateikti, es cauri savam grāmatu sienu kambarim dodos uz guļam- telpu verandā, eju būt vienatnē ar sevi un ar Balto loģiku, kas visu šo laiku nav no manis atkāpusies, jo pārvarēt to nespēju. Un, slīgdams skurbuma miegā, dzirdu vēl jaunību vaimanājam, kā to savā laikā dzirdējis Harijs Kemps:
XXXVIII NODAĻA
Viss iepriekšējais ir tikai neliels paraugs no Baltās loģikas klaidojurniern caur manas dvēseles dūmaku. Pēc labākās sirdsapziņas esmu centies sniegt lasītājam niecīgu ieskatu cilvēka slepenākajā būtībā, kad viņš ir padevies Džonam Miežagraudam. Un lai lasītājs neaizmirst, ka šis murgojums, ko viņš paguvis izlasīt stundas ceturksnī, ir tikai viens no tās murgojumu miriādes, kādas uzsūta Džons Miežagrauds, un ka šāda murgu procesija var vilkties visas divdesmit četras stundas — neskaitāmas dienas, nedēļām un pat mēnešiem ilgi.
Manas atmiņas par alkoholu tuvojas nobeigumam. Varu apliecināt, tāpat kā to var teikt ikviens spēcīgas miesas būves dzērājs: ja, par spīti visam pārdzīvotajam, šodien vēl esmu dzīvs un staigāju pa zemes virsu, tad tā ir nepelnīta veiksme — proti, tāpēc ka man ir izturīgas krūtis, pleci, viss organisms. Uzdrošinos apgalvot, ka ne pārāk liels skaits jauniešu brieduma vecumā — no piecpadsmit līdz septiņpadsmit gadiem — būtu spējuši pārvarēt trakās dzeršanas stresu, kādu es piedzīvoju ar piecpadsmit un septiņpadsmit gadiem; ka ne pārāk liels skaits vīru bez jūtamām sekām būtu varējuši patērēt tādu kvantumu alkohola kā es savos vīra gados un palikuši dzīvi, lai pastāstītu, lūk, šo stāstu. Es izdzīvoju, kaut arī ne savu tikumu pēc, bet gan tālab, ka man nav noslieces uz alkoholismu un ka mans organisms ir neparasti spējīgs pretoties Džona Miežagrauda neprātīgajām pārmērībām. Bet, pats izdzīvodams, tiku skatījis citus nomirstam — citi, kas nebija tik veiksmīgi, palika guļam šā garā, drūmā ceļa malās.
Caur Džona Miežagrauda ugunsspelti mani iznesa mans neparasti labvēlīgais liktenis, mana laime, veiksmīgs gadījums — sauciet to, kā gribat. Mana dzīve, mana karjera, prieks par dzīvi nav tikuši iznīcināti. Tiesa, tie ir gan sāpīgi apsvilināti, gluži kā karavīrs, kas, vairs necerēdams izglābties, tomēr neiedomājami brīnumainā kārtā palicis dzīvs kaujas laukā un nu izbrīnā raugās uz neskaitāmajiem kritušajiem.
Un tāpat kā asiņainu karu pārcietušais izsaucas: «Nost kārusi» — tā izsaucos arī es: «Nost alkoholu! Nebendē- jiet vairs mūsu jaunatni ar šo indi!» Vienīgais veids, kā izbeigt karu, ir — vairs nekarot. Vienīgais veids, kā izbeigt dzeršanu, ir — vairs nepārdot alkoholu. Ķīna izbeidza pārmērīgo opija lietošanu tādējādi, ka aizliedza kultivēt opijaugus un importēt opiju. Ķīnas filozofi, priesteri un ārsti varētu tūkstoš gadu līdz aizsmakumam sprediķot pret opija smēķēšanu, taču, kamēr opijs būtu pieejams un viegli dabūjams, opija smēķēšana nemazinātos. Tādi nu mēs, cilvēki, esam radīti, tas ir viss, ko te var teikt.
Mes ar lieliem panākumiem esam ieviesuši praksē pasākumus, lai stingri normētu arsēna un strihnīna glabāšanu, lai neļautu lidināties tīfa un tuberkulozes baciļiem, kas iznīcina mūsu bērnus. Rīkojieties tāpat ar Džonu Miežagraudu! Apturiet viņu! Neļaujiet viņam, likuma sar- gatam, ar licencēm apgādātam, slaistīties pa visām ceļ- malām, lai kluptu virsū mūsu jaunajai audzei! Es nerakstu alkoholiķiem, ne arī par alkoholiķiem, bet es rakstu mūsu jauniešu labā — es rakstu tiem, kas meklē dēkainus piedzīvojumus vai vienkārši ir sirsnīgi cilvēki, kuri kāro tikties ar sev līdzīgiem, bet kurus mūsu barbariskā civilizācija sakropļo līdz nejēdzībai, jo uz katra stūra sniedz tiem pretī indi. Tie ir veselīgie vidusmēra puiši, kas nesen dzimuši vai vēl tikai dzims, kuru labad es rakstu.
Galvenokārt tieši šā iemesla dēļ vairāk nekā aiz citiem ieganstiem es aizjāju pa Mēness ieleju un, pats būdams skurbulī, nobalsoju par sieviešu vienlīdzību tiesībās. Es balsoju par balsstiesībām sievietēm, jo es zinu, ka viņas — cilvēku dzimuma sievas un mātes balsos par to, lai aizliedz Džona Miežagrauda eksistenci un nosūta viņu atpakaļ sen likvidēto barbarisko paradumu priekšellē. Ja arī dažam mans raksts liksies kā ievainotā kliedziens, lūdzu, neaizmirstiet, ka es tiešām esmu sāpīgi savainots un tālab man pretīga pat doma par to, ka manis paša vai arī jūsu dēls vai meita varētu tikt savainoti tāpat kā es.