Atveseļošanās dienās daudz ko izprātojos — par šo to tā arī netiku skaidrībā, toties par citu ko mani spriedumi veidojās ļoti skaidri. Es jutos gan apgrēkojies, tomēr sāpīgi cietu no netaisnības apziņas. Kaut arī rīkojos nepareizi, vainīgs tomēr nebiju. Toties jo cieša bija mana apņēmība nekad vairs nepieskarties reibinošiem dzērieniem. Traks suns tā nebīstas no ūdens, kā es baidījos no alkohola.
Gribu uzsvērt vienu: lai cik briesmīga bija gūtā pieredze, galu galā tā nespēja mani paglābt no ciešas sadraudzības ar Džonu Miežagraudu. Pat tajos laikos itin viss manā apkaimē bīdīja mani viņa apkampienos. Pirmām kārtām, ja neskaita manu māti, kuras uzskati arvien bijuši ārkārtīgi puritāniski, pārējie pieaugušie uz šo notikumu raudzījās ļoti iecietīgi. Viņiem tas likās tikai smieklīgs un interesants atgadījums. Neviens nesaskatīja notikušajā kaut ko apkaunojošu. Pat puiši un meičas, kas tajā piedalījušies, smējās un irgoja par pašu izdarībām, sajūsmīgi pārstāstīdami, kā Larijs uzlēcis man uz krūtīm un pēc tam pārgulējis zem tiltiņa, kā Tādsuntāds tonakt nakšņojis kāpās un kas tālāk noticis ar puisi, kurš ievēlās grāvī. Tik tiešām — cik vien spēju apjaust, nevienu neskāra nekāds kauna traips. Tas bija tikai varen glauns uzjautrinājums, spoži krāsaina epizode šās drūmās, miglainās piekrastes vienmuļajā ikdienā un smagajā darbā.
Iru fermeri labsirdīgi vilka mani uz zoba par šo brīnumdarbu un papliķēja pa muguru, līdz pēdīgi sāku justies tiešām paveicis ko varonīgu. Pīters un Dominiks līdz ar pārējiem itāliešiem lepodamies klāstīja visiem par manu izveiksmi dzeršanā. Morāls nosodījums pret dzeršanu nevērsās. Visi taču dzer. Visā apkārtējā kopienā nebija neviena atturībnieka. Pat mūsu mazās lauku skoliņas skolotājs, sirmojošs piecdesmitgadnieks, laida mūs brīvdienās pa to laiku, kamēr devās cīniņā ar Džonu Miežagraudu, lai kristu uzvarēts. Mans pretīgums pret alkoholu bija vienīgi fizioloģiskas dabas. Es vienkārši nevarēju ciest šo nolādēto dziru.
V NODAĻA
So fizioloģisko nepatiku pret alkoholu nekad tā arī neesmu pārvarējis. Esmu to vienkārši apspiedis. Pat šodien man jāapspiež pretīgums ikreiz, kad tveru glāzīti. Smaganas nebeidz dumpoties pret šo dziru, un pēc dabas likumiem smaganām gan jāizjūt, kas ir un kas nav noderīgs organismam. Bet ne jau tāpēc cilvēki dzer, ka cerētu no alkohola kādu labumu savai miesai. Viņi dzer, lai izbaudītu alkohola efektu uz smadzenēm, un līdz turienei alkohols var nokļūt tikai caur ķermeni, — lai tad nu organisms tiek galā, kā prot!
Tomēr, par spīti fiziskajam riebumam pret alkoholu, manas bērnības spožākie atmiņu mirkļi saistīti ar krogiem. Kad sēdēju uz smagi piekrauta kartupeļu vezuma, kamēr visa apkārtne tinās miglā, kājas tirpa aiz nekustī- bas un zirgi gausi brida pa smiltīs iegremztām ratu risām starp kāpu pauguriem, man garo ceļu allaž īsināja viens gaišs cerību stars. Šis cerību stars bija Kolmas krogs, pie kura mans tēvs — vai nu kāds cits, kas tobrīd kučierēja, — arvien pieturēja, lai uzņemtu uz krūti. Es arī izkāpu, lai pasildītos pie platā pavarda un dabūtu savu sodas cepumu. Tikai vienkāršu sodas cepumu, bet man tas bija pasakains kārums! Tātad krogi tomēr kaut kam ir derīgi. Tālākā ceļā, atkal sēdēdams aiz smagi brienošo zirgu astēm, es vēl stundu skrubināju šo vienu cepumu. Es knibināju no tā pa sīkai drupatiņai, cenzdamies nepazaudēt nev-ienu knipatu, un sūkāju šo drupīti, līdz tā kļuva par plānu šķidras mīklas piciņu. Nekad es labprātīgi to nenoriju. Es tikai baudīju tās garšu, sūkāju, čāpstināju, grozīju ar mēli, pieplacināju pie viena, tad pie otra vaiga iekšpuses, līdz pēdīgi tā man paspruka un izkususi sīkās valguma lāsītēs noslīdēja pa rīkli. No manis pamācīties varētu pats Horass Flečers[1]!
Man patika krogi. It īpaši Sanfrancisko krogi. Tajos varēja dabūt visizmeklētākos gardumus — neparastas bulciņas un cepumus, sierus, cīsiņus, sardīnes — brīnumainus ēdamos, kādus nekad neredzēja uz mūsu liesi apgādātā ģimenes galda. Un reiz, atceros, kāds bufetnieks sajauca man saldu padzērienu no sīrupa un zeltera. Tēvam par to maksāt nelika. Bufetnieks mani pacienāja, un tā viņš man kļuva par laba un laipna cilvēka ideālu. Vēl gadiem es viņu jūsmīgi pieminēju. Kaut gan toreiz man bija tikai septiņi gadi, vēl šobrīd redzu viņu tikpat skaidri, lai arī pēc tās vienas reizes vairs neesmu saticis. Šis krodziņš bija dienvidos no Tirgus ielas Sanfrancisko. Tas atradās ielas rietumu pusē. Bufete pa kreisi no ieejas. Pa labi gar sienu lete silto ēdienu izsniegšanai. Telpa gara un šaura, un pašā galā, aiz alus muciņām ar krāniem, izvietoti mazi, apaļi galdiņi ar krēsliem. Bufetniekam bija zilas acis un gaiši, mīksti mati, ko sedza melna zīda banīte. Atceros, viņš valkāja brūnu vadmalas žaketi, un precīzi atminos pudeļu ierindā vietu, no kurienes viņš izņēma sarkanā sīrupa pudeli. Bufetnieks ar tēvu runājās ilgi, bet es sūcu saldo dzērienu un dievinādams noraudzījos viņā. Vēl pēc vairākiem gadiem man pat atmiņas par viņu šķita dievišķīgas.
Lai cik nelaimīgi beidzās abi mani pārbaudījumi, Džons Miežagrauds bija un palika varens — viņš valdīja visā sabiedrībā," visur bija sasniedzams, no visām malām valšķīgi aicināja mani. Krogs ar saviem netiešajiem kārdinājumiem jau robīja dziļas atzīmes manā bērnišķīgajā prātā. Bērns, veidodams savas pirmās atziņas par pasauli, atklāja, ka krogs ir jauka un iekārojama vieta. Ne veikali, ne sabiedriskās iestādes, ne arī daudzie cilvēku mājokļi nekad man neatvēra savas durvis, neļāva sildīties pie saviem pavardiem, nepiedāvāja dievišķus gardumus no šaurā plaukta pie sienas. Šīs durvis visas man allaž bija slēgtas, bet kroga durvis arvien plaši vaļā. Vienmēr un visur es priekšā atradu krogus — pie lielceļiem un sānceļiem, gar šaurām sānielām un ap drūzmainiem bulvāriem; tie bija spoži apgaismoti, jautrībā dūcoši, silti ziemā, bet krēslaini un vēsi vasarā. Jā, krogs nu reiz bija lielisks iestādījums — un pat vēl daudz kas vairāk.