Bet tad es ierados Oklendas pilsētā un tur bezmaksas grāmatnīcas plauktos atklāju visu plašo pasauli, kas aiz apvāršņiem. Te bija tūkstošiem grāmatu, tikpat labas kā manas četras brīnumgrāmatas, un daudzas pat vēl labākas. Bibliotēkas toreiz vēl nebija paredzētas bērniem, tā ka man gadījās arī visādi pārpratumi. Atceros, katalogā izlasīju nosaukumu «Perigrīna Pikla piedzīvojumi»[5], kas mani ieinteresēja. Izpildīju pieprasījuma blanku, un bibliotekāre izsniedza man nesaīsinātus Smoleta Kopotus rakstus vienā milzu sējumā. Es lasīju visu, kas gadījās, it īpaši vēsturisko un piedzīvojumu literatūru, no kuras man sevišķi patika seni ceļojumu un jūras braucienu apraksti. Lasīju no rīta, pēcpusdienās un vakaros. Lasīju gultā, lasīju pie galda, lasīju pa ceļam uz skolu un no skolas uz māju, lasīju starpbrīžos, kamēr citi zēni rotaļājās. Pēdīgi man «uzdeva» nervi. Katram, kas mani uzrunāja, es atbrēcu: «Ej prom! Nekrīti man uz nerviem!»
Un tā nu desmit gadu vecumā es biju avīžu zēns un staigāju pa ielām. Nu man vairs neatlika laika lasīšanai. Es čakli vācu dzīves pieredzi un mācījos kauties, mācījos būt nekaunīgs, neatlaidīgs un blēdīgs. Man bija bagāta iztēle, es kaismīgi interesējos par visu ko un redzēto sūk- tin uzsūcu sevī. Ne jau pēdējā vieta starp citam interesantām parādībām bija arī krogiem. Daudzus krogus es tiku izstaigājis. Atceros, tajās dienās Brodvejas austrumu pusē no Sestās līdz Septītās ielas stūrim stiepās vesela krogu virtene.
Krogos dzīve bija pavisam savādāka. Vīri tur runāja dižīgi, smējās skaļi, un tur valdīja tāda īpaši pacilāta atmosfēra. Pavisam kas cits nekā parastā ikdiena, kur nekas nenotiek. Šeit dzīve arvien virmot virmoja un dažkārt kļuva pat satraucoša — kad blīkšķēja sitieni, šķīda asinis un pa durvīm, pūli ar plecu pašķirdami, nāca iekšā gari polismeņi. Man šādi mirkļi šķita īpaši aizraujoši, jo galvu man pildīja apraksti par drosmīgu dēkaiņu siviem un varonīgiem cīniņiem gan uz jūras, gan sauszemes. Rikšot pa ielām un bāzt avizes durvju šķeltnēs — tie jau nebija nekādi diži pārdzīvojumi. Toties krogos pat galīgi apdulluši žūpas, kas snauda, uzguluši galdam vai no- vēlušies zāģu skaidās uz grīdas, man šķita noslēpumaini un apbrīnas cienīgi.
Un bez tam — krogi taču bija valstisks iestādījums. Pilsētas tēvi bija tos sankcionējuši un izdevuši tiem licences. Tie nemaz nebija tādi šausmīgi ūķi, par kādiem tos iztēlojās zēni, kuriem trūka manas personiskās pieredzes. Šausmīgi jau varbūt gan, bet tikai tajā nozīmē, ka — šausmīgi brīnišķīgi, un ikviens zēns kāro iepazit kaut ko šausmīgi brīnišķīgu, šausmīgi jau ir arī pirāti, kuģu avārijas un cīniņi kaujas laukos, — bet kurš veselīgs puika nebūtu ar mieru ziedot savu dvēseles nemirstību, lai tikai varētu piedalīties šādos notikumos?
Starp citu, krogos es dabūju redzēt arī reportierus un redaktorus, advokātus un tiesnešus, kuru vārdus un sejas pazinu no avīzēm. Tādu vīru klātbūtne galīgi apzīmogoja krogus par sabiedriski atzītiem iestādījumiem. Šie cilvēki vēl nostiprināja manu sajūsmu par krogiem. Acīmredzot arī viņi atraduši krogos to īpašo atšķirību no parastās dzīves, kādu es nojautu un pēc kuras meklēju. Kas tas īsti ir, to nezināju, bet kaut kam tādam jābūt, citādi taču vīri netrauktos šurp no visām malām gluži kā dūcošas mušas uz medus podu. Man pašam nekādu raižu nebija, pasaule likās koša un jauka, tāpēc arī man nenāca ne prātā, ka šeit cilvēki meklē aizmiršanos no trulām pūlēm un sūrām bēdām.
Tolaik es nedzēru. No desmit līdz piecpadsmit gadu vecumam reti kad liku pie lūpām degvīnu, tomēr allaž atrados ciešā saskarē ar dzērājiem un dzertuvēm. Vienīgais iemesls, kāpēc nedzēru, — nevarēju ciest alkoholu. Pa šo laiku tiku strādājis gan šur, gan tur: palīdzēju ledus izvadātājam, pacēlu apgāztos ķegļus ķegļu spēles laukumā, pie kura darbojās arī krodziņš, slaucīju grīdu parka paviljonos, kur svētdienās mēdza sarīkot piknikus.
Pilnmiesīgā jautrule Džozija Hārpere turēja alus paviljonu ceļmalā starp Telegrāfa avēniju un Trīsdesmit devīto ielu. Veselu gadu es piegādāju viņai kādu vakara avīzi, pirms mani pārcēla uz Oklendas piekrastes rajonu ar sliktu slavu. Kad es pēc pirmā mēneša ierados pie Džo- zijas Hārperes iekasēt maksu, viņa man ielēja glāzi vīna. Man bija kauns atteikties, tālab izdzēru to. Bet pēc tam es allaž izraudzījos brīdi, kad viņas pašas nebija klāt, un mēnešmaksu iekasēju no bufetnieka.
Man pirmo dienu strādājot ķegļu laukumā, bufetnieks pēc paraduma pasauca mūs, zēnus, padzerties, kad jau vairākas stundas bijām cēluši un izvietojuši nogāztās figūras. Citi zēni lūdza kausu alus. Es vēlējos ingverli- monādi. Zēni saķiķinājās, un es ievēroju, ka bufetnieks uzmet man stingru, neuzticīgu skatienu. Tomēr limonādes pudeli viņš atkorķēja. * Vēlāk laukumā spēļu starplaikos zēni man izklāstīja, kas par lietu. Es esot bufetnieku apvainojis. Pudele limonādes krodziņam izmaksājot daudz dārgāk nekā glāze mucas alus, un, ja es gribot paturēt šo vietu, lai dzerot vien parasto alu. Bez tam alus esot barojošs. No tā rodoties spēks strādāt. Bet ingverlimonādei neesot nekādu barības vielu. Pēc tam, ja nekādi nevarēju aizmanīties sānis, dzēru vien alu un nevarēju tikt gudrs, ko gan cilvēki tajā atraduši labu. Skaidra lieta, es te kaut ko nesapratu.