Kā man tajās dienās ļoti kārojās, tie bija saldumi. Par pieciem centiem, piemēram, varēja nopirkt piecas «lielga- ballodes» — lielus konfekšu pikučus ilgam patēriņam. Vienu tādu lodi varēja sūkāt un zelēt veselu stundu. Tad vēl tuvumā kāds meksikānis tirgojās ar lielām, brūnām, sīkstām īrisu plāksnēm par pieciem centiem gabalā. Pagāja stundas trīs, lai tādu plāksni nosūkātu. Dažu labu dienu es iztiku pat bez pusdienām, tikai ar tādu īrisu plāksni. Lūk, tajā gan ir barības vielas — bet kas tad alū?,
VI NODAĻA
Nu strauji tuvojās laiks, kad man vajadzēs uzsākt otro sēriju mačos ar Džonu Miežagraudu. Kļuvis četrpadsmit gadus vecs, piebāzis galvu ar veco jūras braucēju dēku stāstiem, sapņodams par tropu salām un tālu jūru krastiem, biju iegādājies mazu burulaiviņu ar nolaižamu ķīli un mēdzu vizināties tajā pa Sanfrancisko līci un Oklen- dns estuāru. Ilgojos kļūt par jūrnieku. Ilgojos pamest šejienes vienmuļību un pliekano pelēcību. Biju pašā jaunieša zaļoksnībā, romantikas un dēku kāres apšalkots, pilns sapņu par aizrautīgu dzīvi brīvo dēkaiņu pasaulē. Ne jausmas man nebija, cik cieši šās dēku pasaules meti un audi savīti kopā ar alkoholu.
Tā nu kādu dienu, kad patlaban uzvilku buru savai laivelei, pie manis pienāca Skotijs. Tas bija kalsnējs jauneklis, gadus septiņpadsmit vecs, un stāstīja, ka esot kāda angļu kuģa junga, bet aizbēdzis no tā Austrālijā. Nupat viņš, kalpodams uz cita kuģa, esot iebraucis Sanfrancisko un pašlaik apskatoties, vai nevarētu piemunsturēt uz kāda vaļu mednieku kuģa. Tepat pāri estuāram, netālu no vaļu mednieku enkurvietas, stāvot vienmasta jahta «Dīkdienis». Tās uzraugs esot kāds harpūnists, kas drīzumā došoties jūrā uz vaļu mednieka «Zelta bedre». Vai es nebūtu ar mieru viņu, Skotiju, pārvest savā laivelē pār līča atteku apciemot harpūnistu?
Vai es būtu ar mieru! Vai diezgan nebiju saklausījies nostāstus un baumas, kādas klīda par «Dīkdieni»? Šis lielais vienmastnieks esot atbraucis no Sendviču salām, kur nodarbojies ar opija kontrabandu. Un kur tad vēl harpūnists, kas ostā bija tā uzraugs! Cik bieži tiku viņu novērojis un apskaudis viņa brīvestību! Viņš drīkstēja palikt visu laiku uz ūdeņiem. Viņš ik nakti pārgulēja uz «Dīkdieņa», bet man vajadzēja braukt malā un iet gulēt uz mājām. Harpūnistam bija tikai deviņpadsmit gadu (ka viņš harpūnists, to gan zinu tikai no viņa paša izteicieniem, citu pieturas punktu man nav), bet manās acīs viņš bija tik izcila un slavena persona, ka nekad neuzdrošinājos viņu pat uzrunāt, airēdamies ap jahtu godbijīgā attālumā. Vai es būtu ar mieru aizvest dezertējušo jūrnieku Skotiju apciemot harpūnistu uz opija kontrabandas kuģa «Dīkdienis»? Vai es būtu ar mieru!
Padzirdis mūsu uzsaucienu, harpūnists iznāca uz klāja un aicināja mūs uz borta. Es, tēlodams pieredzējušu jūrnieku un pieaugušu vīru, piegriezu laivu kuģa pakaļgalā tā, lai nenoskrāpētu jahtas balto krāsojumu, un piestiprināju to pie man pamestās tauvas ar diviem nevērīgā žestā sietiem jūrnieku pusmezgliem. Nokāpām kajītē. Pirmoreiz skatīju kuģi no iekšpuses. Pie sienas sakarinātās virsdrēbes dvakoja pēc pelējuma. Bet kas par to? Tie taču bija jūrnieku apģērbi! Ar kordu oderētas ādas jakas, biezi tumšzilas vadmalas mēteļi, zīdvesteri, gari jūrnieku zābaki, vaskadrānas virsvalki… Visās malās dūrās acīs, cik taupīgi izmantota telpa, — šauras kojas, atliecami galdiņi, sienā iebūvēti skapīši. Te nu es ieraudzīju gan kontrolkompasu, gan griestu lampas piekarbal- stos, gan stūrī nobāztas, pavirši satītas jūras kartes ar zilo mugurpusi uz āru, gan signālkarodziņus, saliktus alfabēta kārtībā, gan stūrmaņa cirkuli, ar kuru pie koka sienas apšuvuma bija piesprausts kalendārs. Te nu pēdīgi bija īsta dzīve! Es pirmo reizi sēdēju kuģa kajītē — pie tam vēl kontrabandas kuģa! — un ar mani biedriski runājās harpūnists un dezertējis angļu matrozis, kas teicās saucoties Skotijs.
Pirmais, ko deviņpadsmitgadīgais harpūnists un septiņ- padsmitgadīgais matrozfs darīja, lai parādītu, ka ir īsti viri, — viņi uzvedās tā, kā to dara vīri. Harpūnists ieminējās, ka trakoties gribētos iemest, un Skotijs sagrābāja pa kabatām dažas desmit un piecu centu monētas. Tad harpūnists ar lielisku plakanu blašķi aizgāja uz kādu riteņkrodziņu, jo oficiālas dzertuves šai apkaimē nebija. Mēs strēbām lēto, draņķīgo viskiju no alus glāzēm. Vai es būtu mazāk stiprs, mazāk drosmīgs nekā harpūnists un matrozis? Tie abi bija pieauguši vīri. To viņi pilnā mērā pierādīja ar dzeršanu, kas ir vīrestības emblēma. Es arī līdz ar viņiem dzēru neatšķaidīto viskiju, neizlaizdams nevienu glāzi, kaut gan šī riebīgā dzira ne tuvu nevarēja līdzināties īrisa plāksnītei vai garšīgajai «lielgaballodei». Pie katras glāzes iekšēji nodrebinājos un apspiedu rīklē kāpjošo kamolu, tomēr vīrišķīgi neizrādīju nevienu šādu simptomu.
To pēcpusdienu blašķe vairākkārt tika piepildīta par jaunu. Naudas man vairāk nebija kā divdesmit centu, tomēr es liku tos galdā kā vīrs, klusībā ar nožēlu pieminēdams saldumu kaudzi, ko par šo naudu varētu nopirkt. Degvīns kāpa mums visiem galvā, un Skotijs ar harpū- nistu runāja par braucieniem pa austrumu kursu, Horna raga vētrām un pampero — aukstajiem pampu vējiem Platas grīvā, par brīzēm, kurām pūšot var braukt ar apakšējām marsburām, par Austrālijas dienvidu piekrastes brāzmainajām vējsīpām, par Klusā okeāna ziemeļdaļas aukstajiem negaisiem un par sadauzītām vaļu mednieku laivām Arktikas ledājos.