Flemings pārsteigts paskatījās uz Doneju.
— Kur?
— Tepat aiz durvīm.
Doneja pavīpsnāja par Fleminga pārsteigumu.
— Andrē ir vesela, Džon. Mums tas ir izdevies. Tagad viņai vairs nekas nedraud.
Pirmajā mirklī Donejai likās, ka Flemings vispār neko neteiks, taču viņš aizvainotā balsī pavaicāja:
— Kāpēc jūs man neko neteicāt?
— Es pati nezināju, kas tur iznāks.
Flemings izbrīnā vēroja Doneju.
— Tātad jūs izārstējāt Andrē, lai tūlīt atkal atvestu šeit — pie skaitļotāja. Cik tas viss vienkārši, it kā viss būtu jau iepriekš izdomāts un mēs būtu tikai rīks citu rokās. — Flemings nodrebinādamies novērsās. — Un kā gan mēs tagad varēsim sacensties ar skaitļotāju?
— Tagad viss paliek jūsu ziņā, — Doneja atbildēja. — Es savu darbu šeit esmu pabeigusi. Rīt lidoju atpakaļ uz mājām.
— Jūs nedrīkstat to darīt! — Flemings iesaucās. — Jūs nedrīkstat mani vienkārši pamest… Kad viņa atkal ir šeil…
Doneja vēl nekad nebija piedzīvojusi, ka Flemings lūgtu palīdzību.
— Džon, — viņa laipni teica. — Jūs taču neesat mazais bērns, kas slēpjas mātes svārkos. Jūs uzskata par zinātnieku. Un Andrē ne jūs, ne ari mani nav
izmantojusi par ieroci. Mēs paši apgriezām pasauli ar kājām gaisā. Andrē to izglāba.
Doneja aizgāja pie durvīm un pamāja gaidošajai meitenei.
— Pirms manas aizlidošanas mēs vēl satiksimies, — viņa noteica.
Andrē, smaidīdama kā laimīga skolniece, ātri pienāca klāt Flemingam. Viņa gan vēl bija tieviņa un bāla, taču nemaz vairs neizskatījās pēc slimnieces. Meitene bija priecīga un kūsāja dzīves alkās, viņas skaistums bija kļuvis izsmalcinātāks. Flemings jutās aizkustināts pret paša gribu.
— Es nespēju ticēt savām acīm, ka tā esat jūs, — viņš sacīja.
— Vai jūs nepriecājaties?
— Protams, ka priecājos .. .
— Vai jums bail no manis? Es darīšu visu, ko jūs gribēsiet. Zinu tikai vienu — mums ejams viens ceļš!
— Tad brauksim projām no šejienes, — Flemings teica. Viņš pagriezās un paskatījās uz milzīgo, ma- sīvo, pelēko skaitļotāju. — Bet vispirms iznīcināsim to. Šoreiz izdarīsim to pamatīgāk nekā pagājušajā reizē. Pēc tam sameklēsim kādu mierīgu zemes stūrīti.
— Labi, — Andrē teica. — Darīsim, ka jūs vēlaties. Bet vai jūs patiešām esat visu labi pārdomājis?
Andrē paņēma Flemingu pie rokas un aizveda pie skaitļotāja.
— Es parādīšu jums to pašu, ko parādīju Gambulai. Nostājieties man blakus.
Skaitļotājs sāka dūkt. Ekrāns iemirdzējās. Tāpat kā filmā, kad noregulē projektora asumu, ēnas kļuva mazākas un asākas, attēli ieguva noteiktu apveidu un perspektīvu.
— Izskatās kā uz Mēness, — Flemings murmināja. — Nedzīvi kalni, putekļu pilnas ielejas.
— Tas nav Mēness, — Andrē čukstēja, neatraujot acu no ekrāna. — Tā ir planēta, no kuras nāca vēstījums.
— Vai jūs domājat, ka viņi mums parādīsies? — Flemings stingi vēroja dīvainās ēnas un atspulgus. — Apgaismojums izskatās gluži pārdabisks.
— Tāpēc ka viņu gaismas avots, viņu saule, izstaro zilu gaismu.
Tagad uz ekrāna pletās milzīgs līdzenums, pie apvāršņa saplūzdams kopā ar tumšajām debesīm. Priekšplānā rēgojās baismīgi, dīvaini izstiepti veidojumi, it kā nejauši novietoti, it kā līdzenuma irdenajā virsmā iegrimuši.
Flemings juta, ka viņam pa muguru sāk tekalēt skudriņas.
— Ak dievs, kas tie ir?
— Tie ir viņi, — Andrē sacīja. — Tie, kas atsūtīja vēstījumu. Tie, kuriem es esot līdziga.
— Bet viņi taču ir nedzīvi!"— Bet tūlīt Flemings pārlaboja: — Tas ir, viņi ir nekustīgi. Šķiet, ka visa viņu virsma ir cieta un blīva. Kā viņi redz?
— Acīm nebūtu nekādas jēgas. Zilā gaisma iznīcinātu visus audus un nervu šķiedras, vismaz tādas, kādas pazīstat jūs. Viņi redz savādāk, arī viņu_pārējie maņu orgāni nav tādi kā cilvēkiem, — Andrē brīdi vilcinājās, — un tādi kā man.
Attēli uz ekrāna it kā saira, sāka mirguļot, pamazām izdzisa un izgaisa.
— Un tas ir viss? — Flemings jautāja, juzdamies kā apmānīts.
Andrē pagriezās pret viņu. Uz viņas sejas spīdēja sviedru lāses, un acu zīlītes bija izpletušās milzīgas.
— Jā. — Meitene smaidīja. — Tas ir viss. Tie ir viņi. Viņi gribēja, lai mēs redzam viņu planētu. Viņi domā, ka ar to pietiks. Varbūt tas ir brīdinājums. Varbūt viņi gribēja mums parādīt, ko izdara laiks un kā izbēgt no bojā ejas. Kā kļūt tādiem kā viņi.
Flemings paskatījās uz tukšo ekrānu. Viņam vēl aizvien rēgojās dīvaino būtņu apveidi, nožēlojami savā sastingumā.
— Nē, — viņš teica.
— Mēs tikai varam parādīt iespējamo ceļu, — Andrē teica. — Paies vēl miljoniem gadu, iekams Zeme…
— Mums nav tiesību to darīt, — Flemings iebilda.
— Izlietot zināšanas par to, kas kādreiz varētu būt?
Viņi vēl ilgi stiīdējās, beidzot Andrē teica:
— Labi. Tātad jūs esat visu pārdomājis? Jūs gribat visu to iznīcināt? — Viņa izteiksmīgi pameta ar roku uz skaitļotāja pusi.
— Jā, — Flemings apņēmīgi sacīja. — Es gribu to iznīcināt.
Andrē pasniedza Flemingam nelielu kaseti ar mazu filmas ritulīti.
— Kas tas ir? — viņš jautāja, neķerdamies tai klāt.
— Tā ir programmas izdzēšanas filma. Ta likvidēs visus ierakstus skaitļotāja atmiņas iekārtā. Ievadiet šo lentu, un pēc dažām minūtēm skaitļotājs būs vairs tikai metāla un stikla masa.
Flemings kopā ar Andrē piegāja pie vadības pults. Viņš noskatījās, kā Andrē ieliek kaseti, un pēc tam paskatījās uz sarkano kontroles paneļa pogu. Viņš jau pastiepa roku, lai to nospiestu, bet Andrē maigi, tomēr stingri satvēra viņa pirkstus.