Tādējādi fantastiskais stāsts, kuru bija radījis ievērojamais fiziķis, darbojās līdzi miera cīņā. Var būt, ka tas bija likumsakarīgs fināls ceļam, kas bija uzsākts jau pirms gadsimta ceturkšņa.
Līza Meitnere uz visiem laikiem atstāja Vāciju, kad lielais darbs pie transurāna elementu sintēzes galvenajos vilcienos bija pabeigts. Taču viņas sakari er Hānu un Štrasmani līdz ar to nepārtrūka. Viņi turpināja sarakstīties. Hāns īsumā ziņoja par vissvarīgākajiem rezultātiem, bet Meitnere tos komentēja. Mērķis šķita esam tuvu. Urāna bombardēšana ar neitroniem varēja solīt jaunus elementus ar 93., 94., 95. un 96. kārtas numuru. Bija jāpasteidzas. Līdzīgus pētījumus taču veica arī Irēna 2olio-Kirī un Sa- vičs Francijā, bet jau pirms vairākiem gadiem Romā urāna apšaudi ar neitroniem bija veicis Enriko Fermi. Padomju Savienībā šim procesam sasprindzinātu uzmanību veltīja Fļerovs un Pet- žaks.
Taču runa bija «tikai» par jauniem elementiem un ne par ko citu… -)
Hāns un Štrasmanis pirmie pārliecinājās, ka mērķis nesatur jaunus supersmagus elementus. Tieši otrādi, viņi konstatēja dalīšanās šķembas. Neitronu iedarbības rezultātā urāns skaldījās daudz vieglākos elementos. 1938. gada 22. decembrī par veiktajiem darbiem viņi nosūtīja paziņojumu zinātniskajam nedējas izdevumam «Die Naturwissenschaft». Izdevniecības direktors zvērēdams apsolīja, ka raksts parādīsies tuvākajā laidienā, tieši pēc divām nedējām — 1939. gada 6. janvārī.
Uz spēles bija likta Hāna nevainojamā reputācija. Vai nu tā bija kļūda, vai.. . Par visu viņš aizrakstīja Līzai Meitnerei uz Stokholmu.
Vēstule to sastapa Kungelvas nelielajā un mājīgajā viesnīcā, kur Meitnere kopā ar māsas dēlu Oto Frišu bija ieradusies pavadīt Ziemsvētku brīvlaiku. Tāpat kā viņa slavenā krustmāte, Oto Frišs bija gan fiziķis, gan «trešā reiha» bēglis. Taču viņš strādāja nevis Stokholmas Fizikas institūtā, kur bija uzaicināta Meitnere, bet gan pie lielā zinātnieka Bora Kopenhāgenā.
Līza Meitnere pārāk labi pazina Hānu, lai pieņemtu varbūtību, ka viņš, ķīmiski identificējot elementus, ir kļūdījies. Nevarēja būt šaubu: urāns tik tiešām sašķēlās bārijā un kriptonā, kaut arī tas runāja pretī dabas likumiem. Bija jāpieņem, ka šie likumi nav pareizi.
Taču Oto Frišs teica: «Neiespējami.» Par šādu ķecerību viņš nevēlējās pat dzirdēt. Paķēris slēpes, viņš atrāva balkona durvis un no lodžijas izlēca tieši sniegā.
Bet, kamēr viņš savilka slēpju saites, arī Meitnere paguva noskriet lejā. Un tā nu viņi gāja kopā pa bezgalīgo aizsnigušo lauku, virs kura vējā drebinājās kāda rūsgana nokaltuša auga dzelkšņainās galotnes. Viņa, trausla, visu pamesta vecenīte, aizelsusies gāja pa viņa slēpju ievilkto sliedi svešas zemes baltajā līdzenumā, kaut ko saukdama viņam nopakaļ.
Vēlāk Oto Frišs rakstīja:
«Viņai krietni vien nācās nopūlēties ar mani, lai piespiestu sevi uzklausīt, taču galu galā mēs sākām strīdēties par Hāna atklājuma būtību… Sīs jaunās kodolreakcijas formas pārsteidzošākā iezīme bija milzīgais atbrīvojušās enerģijas daudzums.»
Viņš bija gluži samulsis. Vēstulē mātei viņš atzinās: «Es jūtos kā cilvēks, kas, lauzdamies caur džungļiem, pats to nevēlēdamies, notvēris aiz astes ziloni un nu nezina, ko ar to iesākt.»
Dienā, kad nāca klajā Hāna un Strasmaņa raksts, Frišs atgriezās Kopenhāgenā un par visu pavēstīja Boram.
«Kā gan mēs to varējām tik ilgi nepamanīt!» uztraucās Bors. Pēc dažām stundām viņš jau atradās uz kuģa, kas devās uz Zviedrijas ostu Gēteborgu. Bet vēl tieši pēc diennakts milzīgais laineris «Drottningholm» aiznesa viņu pāri okeānam,
Tā sāka tīties vaļā bezprecedenta atomepopejas trakā atspere.
Kuģis, uz kura atradās Bors, vēl nebija paguvis ienākt Ņujorkas ostā, kad Oto Frišs izdarīja klasiski vienkāršu eksperimentu, kura nolūks bija apstiprināt viņa un Meitneres interpretāciju Hāna eksperimentam. Un 1939. gada 15. janvāri pasaules pulksteņi sāka skaitīt bargā atomlaikmeta minūtes un stundas.
Friša atomtermometrs uzrādīja enerģiju, kas 50 miljonus reižu pārsniedza to enerģiju, kas izdalās, ūdeņradim sadegot skābeklī. Izrādījās, ka kosmosā notiekošie procesi var norisināties arī Zemes apstākļos. Angļu žurnāls «Nature» rekordlaikā nopublicēja Meitneres un Friša rakstu «Urāna skaldīšana ar neitroniem — jauns kodolreakcijas tips». Džins bija izlaists no pudeles. Bet Nils Bors, ieradies Nu j°r kā, nesteidzās uz Prinstonas Augstāko pētniecības institūtu, kur viņu gaidīja Einšteins. Abstraktās problēmas par kosmosu un cēlonības statistisko dabu nu atvirzījās otrajā plānā. Apspriedis Hāna atklājumu ar Villeru, Bors tikās ar labākajiem Amerikas fiziķiem, kuru skaitā toreiz bija jau ari no fašistiskās Itālijas izbēgušais Fermi.
Taču izlaidīsim dažus vēsturiskus un tagad labi zināmus laika posmus, kas galu galā noveda pie sprādzieniem Alamogordo tuksnesī un virs Hirosimas …
1939. gada 3. martā Leo Scilards (kas tajā laikā bija ieradies Savienotajās Valstīs no hortijiskās Ungārijas) kopā ar Volteru Zinu noorganizēja eksperimentu, kura mērķis bija atkārtoti panākt urāna skaldīšanos.
«Gaismas uzliesmojumi uz ekrāna,» rakstīja Scilards, «varēja nozīmēt, ka urāna dalīšanās procesā izstarojas neitroni, bet tas savukārt nozīmēja, ka milzīgu atomenerģijas daudzumu atbrīvošanās vairs nav aiz kalniem.
Mēs pagriezām slēdzi un ieraudzījām uzliesmojumus.
Kādu bridi mēs tos novērojām, bet tad visu izslēdzām un gājām mājās.
Tajā naktī man nepalika tikpat kā nekādu šaubu, ka pasauli gaida nelaime.»
Uzliesmojumi uz oscilogrāfa ekrāna, kurus čukstus skaitīja Scilards, bija kā lākteņu virtenes gar ceļu uz bezdibeni, kura vārds ir «ķēdes reakcija». Kosmisko spēku, kas iesprostots urānā, varēja atbrīvot ne tikai reaktorā, bet arī bumbā.