Bet Vācija veica darbus urāna skaldīšanā, tīkoja pēc čehu rūdas raktuvēm un norvēģu smagā ūdens fabrikām. Hitlers varēja tikt pie atombumbas.
Ieradies Amerikā, profesors Pēteris Debajs apstiprināja mūsu visjaunākās nojautas.
1945. gadā, atbildēdams senāta komisijai, Leo Scilards teiks:
«Viņi (vācieši — J. P.) būtu varējuši sākt atomieroču radīšanas darbus 1940. gadā un ar maksimālu piepūli būtu tos sekmīgi pabeiguši 1944. gadā. Viņi būtu uzvarējuši, iekams mums būtu radusies iespēja realizēt iebrukumu Eiropā.»
Dzīve parādīja, ka vācu fiziĶi bija daudz tālāk no atombumbas radīšanas, nekā toreiz likās. Padomju Armijas graujošie triecieni * bija izšķīruši kara likteni ilgi pirms operācijas «Overlord». Kauja pie Volgas, bet nevis izcelšanās Normandijā bija vēstures pavērsiena punkts.
Taču kara sākumā zinātniekiem antifašistiem bija pilnīgi reāls pamats bažīties, ka Hitlers var iegūt atombumbu. Pēc Scilarda ierosinājuma viņi nolēma griezties pie Ruzvelta.
Kurš varēja cerēt, ka prezidents izturēsies pret viņu ar vislielāko uzmanību? Tikai Einšteins. Un viņi devās pie lielā zinātnieka, relativitātes teorijas radītāja.
— Es nepazīstu prezidentu, un prezidents nepazīst mani, — atbildēja Einšteins.
— Viņš zina par jums un ciena jūs. Jūs esat vienīgais cilvēks, kuru viņš uzklausīs. Amerikas un visas pasaules labad absolūti nepieciešams kaut ko darīt. Nedrīkst zaudēt ne minūti.
1939. gada 2. augustā Scilards un Tellers aizveda uz prezidenta kanceleju vēsturisko Einšteina vēstuli.
Tā sākās bezprecedenta dzīšanās pēc bumbas, kurai nebija lemts satriekt nacismu, bet kura, nomesta no «lidojošā cietokšņa», pēc tam sprāga virs Hirosimas.
Es minēju šīs epizodes ne tikai tādēļ, lai atgādinātu, kas ir Scilards un Frišs. Būdami gadsimta lielākās epopejas līdzdalībnieki, viņi atkal tiekas daudz pieticīgākajā zinātniskās fantastikas druvā. Un man gribējās paanalizēt, kāpēc tas noticis. Tieši tādēļ arī nācās atgriezties pie notikumiem, kas risinājušies pirms apmēram trīsdesmit gadiem.
Tagad pievērsīsimies darbiem, kurus sarakstījuši Frišs (novele «Par iespēju radīt ar akmeņoglēm darbināmas spēkstacijas») un Scilards («Galvenā stacija»). It kā norunājuši, viņi abi izvēlējušies gandrīz vienādu izklāsta formu. Pirmajā gadījumā — stilizē- šanu pēc zinātniska raksta parauga, otrajā — savdabīgu apskatu par, kā mēdz teikt, «problēmas pašreizējo stāvokli». Pat virsraksti ir apbrīnojami līdzīgi! Taču, ja atceramies, ka apmēram 40 procenti zinātnisko publikāciju sākas ar vārdiem «Par iespējamību (neiespējamību) . ..», tad viss nostājas savā vietā. Tālab runa būs
nevis par nejaušu līdzību, bet gan pār tādu līdzību, kuru nosaka izvirzīto uzdevumu tuvība.
Ja cilvēks būtu apguvis atomenerģiju pirms termoelektrosta- ciju laikmeta — ja vien tas būtu bijis iespējams —, Friša noveli droši vien varētu reģistrēt atklājumu sarakstā. Apmēram tā atom- inženieris varētu aprakstīt ogļu kurtuvi, kuru viņš nupat kā izgudrojis. Kālab gan Frišam bija vajadzīga tāda darbības laika inversija? Varbūt tikai joka pēc? Ne velti noveli uzņēma rakstu krājumā «Fiziķi joko». Taču pievērsīsimies noveles beigu vārdiem:
«Pastāv iespēja — kaut arī tā varētu likties nereāla —, ka varētu zust kontrole pār skābekļa piegādes sistēmu. Tā rezultātā izkustu viss reaktors un atbrīvotos milzīgi daudzumi indīgu gāzu. Tas ir iespaidīgs arguments pret akmeņogļu reaktoriem, par labu atomreaktoriem, kuru pilnīgā drošība ir pierādījusies vairāku tūkstošu gadu laikā.»
Ar kādu nežēlīgu ironiju tie skan uz to ziņojumu fona, kurus laikraksti sniegusi par atombumbvedēju bojā eju virs Spānijas ciema Palomaresas un Grenlandes ledājos, par radioaktīvo atkritumu konteineru nogremdēšanu okeānā, kas vēl gluži neseirnostā- dīja zem jautājuma zīmes pašu iespēju saglabāt dzīvību uz mūsu planētas! Nē, ne jau joka pēc Karaliskās zinātņu veicināšanas biedrības loceklis, Kembridžas universitātes Trinitijas koledžas profesors Oto Frišs, kas bija starp tiem, pirmajiem, kuri iesoļoja atomlaikmetā, ķēries pie spalvas.
Vēl nebija izklīduši ugunsgrēku dūmi pār drupās satriekto Berlīni, kad Losalamosas laboratorijas (tur realizēja pazīstamo projektu «Manhetena») līdzstrādnieki centās apturēt liktenīgos soļus uz bezdibeni. Scilards bija viens no aktīvākajiem projekta «Manhetena» līdzautoriem un vieas no visniknākajiem Japānas pilsētu bombardēšanas pretiniekiem. Viņš zināja, ka bumba jau ir ģenerāļu rokās, ka mērķi nozīmēti: Hirosima, Kokura, Nagasaki un Nigata. Rūgtā likteņa ironija? Viņš bija atdevis savas rokas, savas smadzenes un sevi visu vienam vienīgam uzdevumam — glābt pasauli no totālas iznīcināšanas. Un tagad viņa roku darinājums draudēja pasaulei ar jaunu, nedzirdētu katastrofu.
Un atkal Leo Scilards dodas pie Einšteina. Cikls noslēdzas, viss atsāk savu riņķojumu. Cenzdamies apstādināt baismīgos ratus, Einšteins un Scilards nosūta vēstuli Ruzveltam. Taču prezidents nomira, tā arī nepaguvis to izlasīt.
«Visu 1943. un daļēji arī 1944. gadu,» vēlāk rakstīja Scilards, «mūs vajāja bailes, ka vāciešiem izdosies radīt atombumbu agrāk … taču, kad 1945. gadā mūs atpestīja no šīm bailēm, mēs ar šausmām sākām domāt, kādus gan vēl bīstamus plānus kaļ amerikāņu valdība, plānus, kas vērsti pret citām valstīm.»
Tieši 2.45 pēc Marjanas salu laika, pirmdien, 1945. gada 6. augustā no Tiniānas salas slepenās bāzes trim paralēliem skrejceļiem pacēlās trīs «B-29» tipa bumbvedēji. Prezidents Trumens izlasīja vēātuli. Tā bija viņa atbilde.
«Jūs varat iedomāties, cik pārsteigti mēs bijām, kad nolaidāmies šajā pilsētā un konstatējām, ka tā ir pilnīgi neapdzīvota.» Tā sākās Scilarda f-tāsts «Galvenā stacija»; Svešas, tālas civilizācijas sveši zinātnieki veic izrakumus uz Zemes, kas izdarījusi atom- pašnāvību. Stāstītājs ir pētnieks, kas personificē «veselo saprātu». Viņš polemizē ar kādu Iksremu, kas izvirzījis hipotēzi, ka starp divu kontinentu iedzīvotājiem norisinājies karš, kurā uzvarējušas abas puses. Tas ir humors ar pašnāvniecisku pieskaņu, mēms, gandrīz histērisks kliedziens. Kodolskaldīšanās reakciju pārpelno- tās Zemes aina Scilardam ir nevis dīkas fantāzijas auglis, bet gan uzmācīga apokaliptiska vīzija. Viņš bija viens no tiem, kas izlaida džinu un vēlāk neprata to iedabūt atpakaļ pudelē. Traģēdijā, kas risinājās ap Scilardu, viņam bija gan dramaturga, gan traģiskā varoņa loma. Šķita, ka arī aiz nāves sliekšņa šobrīd vēl dzīvo, bezrūpīgi smejošo cilvēku-pelni klauvēs pie viņa lielās sirds.