Sis «veselais saprāts», neprasme redzēt tālāk par savu degungalu liek traģēdiju samainīt ar farsu, rakņāties ap problēmu par mazām mājiņām ar burtiem «S» un «V» uz durvīm. Mirusi, uz mūžiem mirusi Zeme! Bet, ja uz mirkli atgriežamies pie pirmsākumiem, varbūt tieši viņa «veselais saprāts» bija tagad licis cilvēcei balansēt uz naža asmens? Nē, acīmredzot tā nav… Ne jau «veselais saprāts» tajā pelēkajā rītā aizveda viņu pie Einšteina, bet gan vāciešu noteiktais embargo čehu urānam un pilnā jaudā palaistās Vemorkas rūpnīcas «Norsk Haidro» elektrolīzes baterijas.
Jo mazāk nejauši ir liktenīgie soļi, jo tie ir briesmīgāki.
Līdz sava mūža pēdējām dienām (viņš mira ar vēzi) Leo Scilards turpināja cīņu par mieru. Viss tika pakļauts šim augstākajam uzdevumam, kā viņš to mēdza saukt. Tajā skaitā arī literārā darbība. Šausmās atdzīvojās uz papīra, lai nekad nekļūtu par īstenību. Scilards bija ģeniāls fiziķis. Taču pēc Hirosimas fizika viņam atkāpās otrajā plānā. Lūk, kādēļ Scilarda fantasta stāstus nedrīkst uzskatīt tikai par zinātnieka hobiju. Viņš uz tiem raudzījās ļoti nopietni. Viņš ticēja, ka miers uz Zemes atkarīgs no visu cilvēku gribas. Tāpēc cilvēkiem jāzina taisnība.
Tāpat kā dažas jaunākās zinātnes disciplīnas, arī fantastika radās «robežjoslā», taču nevis tur, kur krustojas vairāki zinātnes atzarojumi, bet gan tur, kur sanāk kopā metodēs dažādi, bet mērķī vienoti cilvēces izziņas celi. Šī filozofiskā problēma tikko aizskarta, tā vēl gaida savu pētnieku (mēs ar M. Jemcevu par to jau rakstījām žurnālā «KoMMyiiHCT» 1965. gada 15. numurā ).
Tikai tad, ja zinātniskajai fantastikai pieiet kā unikālai mūsdienu kulturas parādībai, var saprast, kāpēc tā izrādījusies tik pievilcīga zinātniekiem. Kodolfiziķi Leo Scilards un Oto Frišs, bioķīmijas profesors Aizeks Azimovs, lieliskais astrofiziķis Freds Hoils, antropologs Čeds Olivers, astronoms un izcilais zinātnes popularizētājs Arturs Klarks, Einšteina līdzgaitnieks poļu akadēmiķis Leopolds Infeids, kibernētikas radītājs Norberts Vīners — tas ir pieliekami pārliecinošs zinātniskās fantastikas savervēto lielo zinātnieku saraksts.
Var, protams, strīdēties, cik lielā mērā šāda zinātnes un mākslas sintēze ir nejauša, cik likumsakarīga. Tomēr jādomā, ka tā nav nejauša. Katrā ziņā tā precīzi atspoguļo vienu no galvenajām mūsdienu zināšanu attīstības īpatnībām — atsevišķu, bieži vien pat savstarpēji ļoti tāli stāvošu atzarojumu apvienošanu. Ši sintēze ir arī lieliska ilustrācija vienam no dialektikas pamatlikumiem — nolieguma nolieguma likumam.
Hieroglifi uz Abu Simbela bazalta kapakmens pauž: «Kad cilvēks uzzinās, kas liek zvaigznēm pārvietoties, Sfinksa sāks smieties un dzīve Zemes virsū izdzisis.» Mēs vēl nezinām, kas liek kustēties zvaigznēm. Varbūt nekad arī neuzzināsim. Varbūt uzzināsim rīt. Svarīga ir ne tikdaudz izteiciena jēga, cik apbrīnojamā zinātniskā poēzija. Vai varbūt apbrīnojamā zinātnes poetizēšana? Mūsu gadsimtam nav pieejama tik viengabalaina pasaules uztvere. Cilvēces kultūra jau sadalījusies eksaktajā un humanitārajā kultūrā. To norobežotība pastiprinās no dienas dienā. Katrai no tām ir ne tikai sava īpaša valoda vai evolūcijas specifika, bet arī savi estētiskie kanoni. Neapturami augošais un prātam neaptverami zarojošais zinātnes koks galu galā izaudzējis pats savus estētiskos augļus, dīvainus un vienreizīgus. «Skaists vienādojums», «elegants risinājums», «juveliera cienīgs eksperiments». Vārdi, vārdi, vārdi? Šeit cita elegance, cits skaistums. Dabas zinātnieki vienkārši pēc veca paraduma vēl joprojām lieto humanitāristu estētiskos terminus. Tas nav nekas cits kā atavisms. Nāks laiks — radīsies jauni vārdi. Taču piebremzēsim! Nav jāsāk ar terminoloģiju. Labāk centīsimies palūkoties atpakaļ, pagātnes krēslībā, kad topošā kultūra bija tik vāja un naiva, ka pastāvēja zināmā vienotnē, bez mazākajām diferencētības — divdesmitā gadsimta tūkstošgalvainās hidras — pazīmēm. Bet, lūk, nelaime: pat vienkārši atskatīties pagātnē nav iespējams bez eksaktās zi- natnes. Senos rokrakstus tagad atšifrē kibernētiķi, arheoloģiskos atradumus fiziķi un ķīmiķi pēta ar spektrālo un radiokarbona analīzi. Pat poētikā parādījušās aizdomīgas dabaszinātniskas «metastāzes». Vispierastākās un ikdienišķās lietas pēkšņi iemantojušas zināmus kvantitatīvus dubultniekus. Atklājies, ka lietām ir struktūra. Tās kjuvušas par ķermeņiem (fiziķiem), vielām (ķīmiķiem), modeļiem (matemātiķiem).
Dabaszinātņu revolucionārās idejas un tām raksturīgā laika un telpas, vielas uzbūves un dzīvības būtības ierasto priekšstatu radikālā laušana nevarēja neskart pat no zinātnes absolūti tālu stāvošu cilvēku apziņu. Zinātne ielaužas iekšējā pasaulē ne vien tieši, saistot, teiksim, emociju spēku ar informācijas lielumu, bet arī netieši. Arī caur mākslu. Zinātne un māksla ir varenas cilvēka izziņas upes. Tām ir kopīgi mērķi. Tikai ceļi, kā mēdz teikt (taču tas nebūt nav pats par sevi saprotams), ir atšķirīgi. Kaut kad civilizācijas rītausmā šīs upes plūdušas vienotā straumē. Bet kad tās sāka sazaroties? Un kāpēc mēs XX gs. otrajā pusē pēkšņi no jauna sākam meklēt iezīmes, kas tās vieno? Vai tā ir nejaušība vai likumsakarība? Atgriešanās pa evolūcijas spirāli pie it kā vecas kvalitātes vai neauglīgi efemēru likumību un sakarību meklējumi? Varbūt tieši zinātniskā fantastika tad arī ir tas kanāls, kas savienojis abas gultnes?