Taču tā, kā teikt, ir statiska aina. Dinamikā ir daudz ļaunāk. Zinātnei diferencējoties, rodas aizvien lielāks skaits aizvien mazāku atsevišķo šķirstiņu. Ka tikai galu galā mums nepaliek tara vien! Popularizēt zinātni kļūst aizvien grūtāk. Brošūras, kuras izdod, piemēram, izdevniecība «Znaņije», aizvien mazāk līdzinās populārajai literatūrai. Tās piebāztas ar grafikām, formulām un pat matemātiskiem aprēķiniem. Šodien daudzas no tām var izmantot tikai zinātnieki, kas vēlas iepazīties ar radniecīgajās nozarēs strādājošo kolēģu sasniegumiem.
Un tā nu zinātnes valoda nespeciālistiem kļūst aizvien nesaprotamāka. Tatāri kolosāli ietekmēja krievu valodu, taču mūsdienu zinātne pārspējusi trīssimt gadu ilgā jūga rekordus dažos gadu desmitos. Pietiek pāris stundas pasēdēt simpozijos, kas veltīti plazmas problēmām, elementārdaļiņām, daudzdimensiju telpai vai fāzu līdzsvaram šķīdumos, lai pārliecinātos, ka nevar saprast dzimto valodu.
Bet vai tad fantastika nav pratusi zinātniskos dialektus organiski iekausēt sevī? Un tā taču ir nevis literārās valodas noplicināšana, bet gan bagātināšana! Atsevišķas zinātnes nozares ir vienlīdz grūtas visiem, kas ar tām nav saistīti. Mūsdienu matemātika nav saprotama pat lieliskiem fiziķiem teorētiķiem. Viņi, protams, savos aprēķinos izmanto matemātikas aparātu, taču nesaprot mūsdienu matemātiku, kas apsteigusi tos par gadiem piecdesmit.
Ģeniālais fiziķis Openheimers rakstīja: «Man ļoti grūti saprast, ar ko nodarbojas mūsdienu matemātiķi un kālab viņi to dara: cenzdamies gūt priekšstatu par vispārējo ainu, es piedzīvoju krahu. Es ar sajūsmu, kaut arī kā vienkāršs amatieris, atklāju, ar ko nodarbojas bioķīmiķi un biofiziķi. Taču man ir priekšrocība: es pietiekami labi esmu iepazinis vienas zinātnes nozares nelielu dalu, tāpēc pats varu atklāt un novilkt krasu robežu starp zināšanām un zināšanu trūkumu.»
Un tā runā universāls fiziķis, kas lieliski orientējas matemātiskajā fizikā, elektrodinamikā, elementārdaļiņu fizikā un zvaigžņu fizikā! Ko gan lai saka cilvēki, kuriem nav Openheimera «priekšrocību»? Lūk, kāpēc jāšaubās, vai iespējams katru cilvēku labi informēt par zinātnes sasniegumiem. Bet varbūt šādu informāciju vispār nav iespējams dot? Nelietojot apšaubāmas metaforas un ļoti aptuvenas un tālas analoģijas, nav jēgas visiem pieejamā valodā stāstīt par to, kas ir virtuālais process, viļņu funkcija vai pat Gibsa termodinamiskā metode.
Starp citu, populārzinātniskā literatūra par fiziku un tā sauktā «zinātniskā daiļliteratūra» ar to vien nodarbojas. No vienas puses, tās pilda cildenu uzdevumu — kaut kā cenšas informēt cilvēkus par «pārgudrajām problēmām», no otras puses — rada bīstamu ilūziju, ka viņām tas izdevies. Patiesu saprašanu nomaina žonglēšana ar «īstiem» zinātnes terminiem, kas tiek kombinēti ar kaut kādiem «parastiem» vārdiem, kuriem nav nekāda sakara ar šiem terminiem. Tā ir nevis atsevišķu autoru vaina, bet gan mūsu visu kopīga nelaime. Vēlēdamies sniegt paliesi populāru materiālu, tā dara visi — gan rakstnieki, gan žurnālisti un pat zinātnieki. Nav un acīmredzot arī nevar būt «vārdnīcas», ar kuras palīdzību zinātni varētu «pārtulkot» parastajā valodā. Vajadzīga nevis vārdnīca, bet vesels metožu komplekss, kāda pagaidām nav. Lūk, kāpēc mūsdienu popularizēšanas sistēma vienlaicīgi ir gan nepieciešama, gan kaitīga, jo tā dzemdē diletantismu. Uzmanīgi izlasot vērtīgu populāru fizikas grāmatiņu, lasītājs gūst mānīgu sajūtu, ka nu viņš it kā visu jau zinātu un ir lietas kursā. Taču mūsdienu fizikas izpratnei viņš nav ticis tuvāk ne par soli. Un tas nevis jāslēpj, bet gan, tieši otrādi — īpaši jāuzsver.
Reiz Kanādas ziemeļos ģeologi, meklēdami urāna rūdu, iesaistīja šajā darbā kādu indiāņu cilti. Kad indiāņiem jautāja, kā viņi iedomājas šādu meklējumu mērķi, viņu virsaitis nesatricināmā mierā atbildēja: «Iskotčkotuit kaočipjik», kas nozīmē: «Zibens, kas izšķiļas no klints».
Man šķiet, ka šie vārdi var noderēt par lielisku ilustrāciju ne tikai tam milzīgajam labumam, ko sniedz mūsdienu popularizēšanas sistēma, bet arī tās aprobežotajām iespējām.
Zinātnes popularizēšana devusi milzīgu ieguldījumu, lai gāztu no troņa debesu dievekļus un radītu tādus uz Zemes! Zinātne kļuvusi par tās dievību, bet zinātnieks — par priesteri, kura rīcību var aprakstīt, taču nevar izskaidrot.
Bet mūsdienu zinātniskā fantastika, pat necenšoties izskaidrot zinātni, droši ieveda mūs zinātnieka laboratorijā, iesaistīja tā ideju pasaulē.
Mēs jau esam pārdzīvojuši to laika posmu, kad risināja nopietnas diskusijas par tēmu «Vai inženierim vajadzīgs Bēthovens» un nevaldāmi bruņinieki fizikas un lirikas «turnīros» par to lauza polemikas šķēpus. Daudziem jau mazliet nosirmojušiem šādu cīņu veterāniem jāpasmaida, to atceroties. Arī kosmonautu profesija kļuvusi pierastāka. Šos bezbailīgos cilvēkus no miesas un asinīm esam redzējuši gan uz Zemes, gan kosmosā. Tādēļ pašreiz būtu pat kauns strīdēties par to, vai kosmonauts lidojumā ņemtu vai neņemtu līdzi «ceriņzaru».
Taču vēl nav pienākusi tā diena, kad ar neveiklu smīnu mēs atcerētos arī cita veida diskusijas: «Vai šodien var saukties par kulturālu cilvēku, ja nepazīst zinātni».
Lūk, kādā laikā parādījusies zinātniskā fantastika — literatūra par z nātni, kas daudz ko aizguvuši no zinātnes, taču uzrakstīta visiem saprotamā valodā. Taču tās parādīšanās ir likumsakarīga.
Neatkarīgi no gadsimta, kurā risinās sacerējuma darbība, fantastika vienmēr atspoguļo zinātnes šodienu. Tās galvenie varoņi ir mūsu laika zinātnieki, cilvēki, ar kuriem rūpnīcā vai lopu fermā, mācību iestādē vai slimnīcā ir ticies gandrīz vai katrs. Rakstnieka iztēle apveltījusi tos ar pārdabisku varu pār telpu un laiku, dzīvību un nedzīvo dabu. Šie cilvēki var darīt to, par ko šodien vēl tikai sapņo mūsu laikabiedri. īr tikai viena būtiska īpatnība: fantastisko sacerējumu varoņi visu dara daudz labāk un ātrāk. Galu galā viņi spēj darīt brīnumus, taču tos var pilnīgi izskaidrot ar iedomāto nākotnes zinātņu likumiem. Pie tam šīm nākotnes zinātnēm piemēroti stingri ierobežojumi: to metodoloģija nedrīkst runāt pretī mūsdienu priekšstatiem. Pretējā gadījumā pati zinātniskā fantastika zaudē noteiktus apveidus un «izsmērējas» bezgalīgajā «tīrās fantastikas» žanrā, kas ir tikpat sens kā pati vēsture.