Galvenie priekšnoteikumi un ierobežojumi, kas raksturīgi zinātniskajai fantastikai, dod iespēju izsekot visu zinātniskās un pseidozinātniskās idejas ceļu — no tās pirmsākumiem līdz konkrētai iemiesošanai tēlos kaut kādās, kaut vai pat gluži neticamās formās. Un pie tam nav nemaz tik svarīgi, kādā gadsimtā darbojas ar pārdabisko varu apveltītie varoņi, kuriem raksturīga viena kopīga iezīme — zinātniska domāšana.
Var minēt jaunus un jaunus piemērus, kas ilustrē zinātnieku neatslābstošo interesi par fantastiku. Tie visi reducējami uz to, ka fantastika dod iespēju domās eksperimentēt, iedarbojas uz zinātnieka emocionālo pasaules uztveri, sniedz it kā noteiktu enerģētisku tonusu, radošu spriegumu, kas tik nepieciešams pētniekam. Aplinkie asociāciju, negaidītu analoģiju, mājiena un emocionālās iedvesmas ceļi zinātniskajā jaunradē ir ne nfazāk svarīgi kā secīga un plānveidīga zinātniskās informācijas uzkrāšana un apstrāde. Un šeit zinātniskās fantastikas loma nav pārvērtējama. Tās būtība ir drosmīgi jaunā meklējumi aiz šodienas zināšanu robežām. Jaunais, negaidītais, paradokss, vērtību pārvērtēšana, karojošs antidogmatisms ir zinātniskās fantastikas neatņemamas iezīmes.
Fantastikai kā daiļliteratūras nozarei nevar spraust uzdevumu tieši popularizēt zinātniskas idejas. Zila Verna virziens patlaban kļuvis tikai par vienu no daudzajām pietekām, kas ieplūst ūdeņiem bagātajā gultnē. Taču savā iekšējā loģikā, analīzes un sintēzes principos fantastika stipri tuvinās zinātnei. Tai raksturīgas it kā skaļas pārdomas par idejas ceļiem un pārvērtībām, tas iekšējais monologs, kuru patlaban no jauna atklājis avangardiskais kinematogrāfs.
Fantastikas rakstnieks, tāpat kā zinātnieks, bieži eksperimentē.
Daudziem sacerējumiem pirmā neuzrakstītā frāze varētu skanēt tā: «Kas notiks, ja …» Tālāk paveras pilnīgi nepārredzams izmēģinājumu poligons. Lūk, kāpēc šāda eksperimenta ceļi var būt visdažādākie.
Fantastika ievieš problēmā tai trūkstošo cilvēcisko elementa. Tā pārvēršas par savdabīgu zinātnes estētisko spoguli. Zinātne kā tāda nav saistīta ar morāli, taču zinātnieks — apzinīgs sabiedrības loceklis — nevar un nedrīkst būt vienaldzīgs. Matemātikas, fizikas, bioloģijas un ķīmijas valodā ntevar izklāstīt kāda atklājuma morālos aspektus. Fantastika tādu iespēju sniedz. Lai par kādu zinātni ir runa, valoda tai ir vienota, visiem pieejama. Sajā faktā, man šķiet, no zinātnieka viedokļa slēpjas galvenais fantastikas pievilkšanas spēks.
«Ja man vēlreiz nāktos nodzīvot savu dzīvi,» rakstīja Čārlzs Darvins, «es noteiktu sev kā likumu vismaz reizi nedēlā izlasīt zināmu skaitu dzejas pantu un noklausīties zināmu mūzikas programmu; varbūt ar šādiem pastāvīgiem vingrinājumiem man izdotos saglabāt aktīvus tos manu smadzeņu iecirkņus, kas tagad ir atrofējušies. Var būt, ka šo tieksmju zaudēšana… kaitīgi ietekmē prāta spējas, bet vēl ticamāk — morālās īpašības, jo vājina mūsu rakstura emocionālo pusi.»
Lielais evolucionists saprata, cik loti zinātniskajai jaunradei nepieciešama māksla. Daba ir vienota, taču matemātika nebūt nav tās vienīgā valoda. Vislielākos atklājumus mums vienmēr atnes analoģija, kas pārsviež savu neredzamo tiltu starp cilvēka dzīves visattālākajām nozarēm.
Akadēmiķis A. Arbuzovs bieži teica: «Nevaru iedomāties ķīmiķi, kas nepazītu poēzijas augstumus, lielo meistaru gleznas, labu mūziku. Diez vai bez tā visa viņš savā nozarē radītu kaut ko ievērojamu.» Un tā patiešām ir: zinātnei ir sava estētika. Taču to pamanīt, sajust var tikai tas, kuram māksla nav cieši noslēgtas durvis. Butļerovs, kā viņš pats atzinās, ceļu uz zinātni sācis, aizraudamies ar «ķīmisko kolorītu». Viņu pārsteigušas zaigojošās sarkanās azobenzola plēksnītes, adatveidīgie dzeltenie azoksibenzola kristāli, sidrabotās benzidīna pārsliņas.
Māksla ieaudzina pētniekā tādas īpašības kā dziņa pēc klasiskas pilnības, mīlestība uz proporciju harmoniju, mākslinieka atturība konstrukcijas detaļu un elementu izvēlē. Ne velti viens no ķīmisko savienojumu uzbūves teorijas pamatlicējiem Kekulē mīlēja un labi pazina arhitektūru. Arī molekulu uzbūvē viņš meklēja formu skaistumu, kārtību un lakonismu. Un šie meklējumi bija no mākslas uz dabaszinātni pārsviesta analoģija.
Šādu piemēru var minēt daudz. Taču mūsu gadsimtam raksturīga īpaša specifika. Patlaban no zinātniekiem atkarīgs visas cilvēces liktenis. Zinātnieki nodevuši cilvēku rokās varu pār titāniskiem spēkiem. Un atkarībā no tā, uz kuru pusi pavērsīs šos spēkus, mūsu Zeme kļūs vai nu par izmirušu debesu ķermeni, vai plaukstošas kosmiskās civilizācijas centru. Šodien tas zināms ikvienam.
Lūk, kāpēc zinātnes morālās problēmas tagad kļuvušas nepieredzēti asas. Un tās «ētiskās īpašības», par kurām rakstīja Darvins, šodien nosaka zinātnieka morālo seju: vai nu savas valsts pilsonis, kas atbildīgs savas sirdsapziņas un pasaules priekšā, vai maniaks, kas aukstasinīgi apbruņo kara kurinātājus ar nervu gāzi, Klinšu kalnu izsitumu drudzi un kobalta bumbām.